Ja kāds nepiekrīt pasaulē plaši pazīstamajai globālās sasilšanas teorijai, saskaņā ar kuru 1)Zeme sasilst, 2)tas esot slikti, 3)to izraisa cilvēku saimnieciskā darbība un nepareizā attieksme pret vidi, 4)mainot vienu faktoru, cilvēce varot paredzami un jūtami mainīt klimatu, tas nepavisam nenozīmē, ka viņš neatbalsta zaļa dzīvesveida idejas. Dzīvē ir sastopami tieši pretēji gadījumi.
Piemēram, Entonijs Vatss, viens no aktīvākajiem šīs teorijas skeptiķiem, amerikāņu meteorologs un portāla “Watts Up With That” redaktors, ir pazīstams ar savu zaļo dzīvesveidu; viņš praktiskā veidā attīsta ideju par enerģijas taupīšanu un alternatīvās enerģijas izmantošanu, uz savas mājas un uz kādas vietējās skolas ir izvietojis saules paneli, turklāt pārvietojas ar elektromobili. Savukārt politiķis, bijušais ASV viceprezidents Als Gors, viens no skaļākajiem teorijas aizstāvjiem, izceļas ar savu izšķērdīgo dzīvesveidu, kas ir pretrunā ar viņa paustajām idejām. Alam Goram var pārmest ne tikai liekulību, bet arī atklātus melus, kas saistīti ar finansiālu ieinteresētību, viņa veidotajā filmā “Neērtā patiesība” saskaņā ar Lielbritānijas Augstās tiesas spriedumu ir konstatētas deviņas nepatiesības, atzīstot to par politisku filmu.
Arī es dzīvoju zaļi; pēc iespējas pārvietojos ar kājām, velosipēdu vai sabiedrisko transportu, ne tikai nemēsloju, bet dažreiz labprātīgi sakopju aiz citiem vidi, taupu elektrību, izmantoju ekonomiskās spuldzes, uzturā izvairos lietot gaļu (starp citu, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija 2006.gada ziņojumā informē, ka lopkopības nozare ir galvenais mežu izciršanas iemesls, sugu un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās cēlonis, galvenais ūdens piesārņojuma veicinātājs) u.tml. Tomēr, vairāku gadu garumā sekojot līdzi klimata izmaiņu tematam, esmu nonācis pie atziņas, ka cilvēces ietekme uz globālo klimatu ir ļoti niecīga un tas galvenokārt ir atkarīgs no Saules aktivitātes (uzliesmojumi, magnētiskās vētras u.tml.) un pašiem Zemes procesiem (vulkāni, okeāni, reljefs, atmosfēras cirkulācija utt.). Bez tam, jau kopš dabas apstākļu izpētes uzsākšanas uzskatu, ka Zemei būtu nepieciešamas klimata pārmaiņas uz silto pusi, bet turpināta zinātnisko argumentu atklāsme, kā arī iepazīšanās ar vēsturisko pieredzi par šo jautājumu tikai vēl vairāk ir nostiprinājusi manu pārliecību par to, ka globāla sasilšana ir objektīvs labums Zemes iedzīvotājiem. Šādi uzskati nebūt nemazina manu pārliecību, ka pareizi ir dzīvot zaļi, harmonijā ar dabas vidi.
Neviens taču nešaubās, ka izplūdes gāzes, koku izciršana, pārlieka urbanizācija, gaisa, sauszemes, ūdenstilpņu, jūras un okeānu piesārņošana utt. ir slikta lieta, kas kaitē visām dzīvajām radībām. Vides piesārņojuma un mežu izciršanas dēļ arvien cieš un mirst daudz iedzīvotāju, izplatās dažādas slimības un novirzes, turpina samazināties bioloģiskā daudzveidība, pazeminās uztura krājumi, daudzveidība un kvalitāte. Elektroenerģijas patēriņa dēļ tiek celtas jaunas hidroelektrostacijas, kas nopludina nozīmīgas dabas vides teritorijas, un atomelektrostacijas, kuru celtniecība izraisa risku nodarīt lielu radioaktīvo piesārņojumu. Savukārt pārmērīgi daudz privātā transporta ne tikai pasliktina gaisa kvalitāti, bet arī izraisa dažāda veida diskomfortu – skaņas piesārņojumu, pārvietošanās apgrūtinājumu u.tml. – , un tā visa dēļ turpinās ceļu un automaģistrāļu izbūve, kas mūsdienās visbiežāk nodara būtisku kaitējumu dabai. Un neskaitāmais vides apdraudējuma problēmu klāsts pasaulē tikai turpina pieaugt. Cilvēku alkatīgā, tuvredzīgā, vienaldzīgā un pārsteidzīgā rīcība izraisa milzīgas problēmas kādās noteiktās vietās vai reģionos, reizēm lokāli ietekmējot klimatu. Tomēr tam visam, manuprāt, nav nekāda sakara ar visaptverošām klimata pārmaiņām – nekas no tā neizraisa globālo sasilšanu.
Klimats ir mainījies vienmēr. Faktiski, pierādījumi, kas pamato apgalvojumu, ka uz Zemes ir kļuvis siltāks, ir apšaubāmi meteoroloģisko staciju neadekvātā izvietojuma dēļ, turklāt modeļi, pēc kuriem secinājumi tiek izdarīti, nevar attēlot pat pašreizējos laika apstākļus. Klimatoloģijas profesors Robert W. Pease ir izteicies, ka pašreiz mēs dzīvojam „ledus noliktavas” pasaulē un ka sasilšana īstenībā pasauli var veidot vairāk apdzīvojamu. Grāmatā „Global warming – a boon to human and other animals” Stenforda universitātes Hūvera institūta padomes priekšsēdētājs (pirms tam Mičiganas universitātes profesors), ekonomists Thomas Gale Moore ar atsaucēm ļoti plaši pamato iespējamas globālas sasilšanas paredzamo pozitīvo ietekmi uz cilvēces labklājību. Ir vispārzināms, ka siltāks klimats dod garākas labības augšanas sezonas, ievērojami paaugstinot lauksaimniecības produktivitāti, ar iespēju audzēt augstvērtīgākas kultūras. Pētījumi rāda, ka CO2, kas agrāk atmosfērā ir bijis ievērojami augstākā koncentrācijā nekā mūsdienās, ir pozitīva mēslojoša ietekme; atmosfēras bagātināšanās ar to tikai padara vēl spēcīgāku augu augšanu un attīstību.
Vēsture māca, ka kopumā iedzīvotāji bijuši ieguvēji tajos laikmetos, kad uz Zemes bija ievērojami siltāks. Šeit galvenais globālās sasilšanas teorijas propagandas uzdevums ir izdzēst no vēstures Viduslaiku Klimata optimumu (ap 800. – 1300.gadu), kas sakrita ar Attīstītajiem viduslaikiem, kad cilvēce dzīvoja tādā labklājībā, kādā nekad agrāk; tai laikā notika arī grandiozo katedrāļu celtniecība, bet vikingi Grenlandē nodarbojās ar zemkopību. Savukārt sekojošais Mazais Ledus laikmets (ap 1300.-1900.gadu) visā pasaulē atnesa pamatīgu ekonomisko lejupslīdi, trūkumu, baudu un slimības nepieredzētos mērogos, turklāt tā laikā izpletās polārais virpulis, izraisot vienas no spēcīgākajām viesuļvētrām, kādas jebkad reģistrētas Eiropā. Piemēram, 1588.gadā pamatīga vētra iznīcināja Spānijas Armadu.
Globālas sasilšanas ietekmē vislielākās izmaiņas sagaidāmas piepolārajos reģionos, bet vismazākās – virzienā uz ekvatoru. Uz Zemes ne tikai mazinātos vētru skaits un intensitāte, bet kopumā palielinātos nokrišņu daudzums, tāpēc zaļāki kļūtu sausie un tuksnešainie reģioni (piemēram, Klimata optimumā ap 7000. – 3000. gadu p.m.ē. Sahāra bija līdzīga mūsdienu Āfrikas savannai). Pateicoties siltākiem laika apstākļiem, nebūtu sauszemes pārpurvošanās, jo būtu lielāka iztvaikošana. Kaut arī klimata pārmaiņas atsevišķās vietās varētu radīt problēmas (īpaši iedzīvotājiem piekrastes rajonos, ja celtos ūdenslīmenis), kā norāda Thomas Gale Moore, tajā pašā laikā tās rada jaunas idejas un jaunus veidus, kā tikt galā ar pasaules grūtībām.
Tāpēc ir savādi, nemaz nerunājot par finansiālu ieinteresētību, ka daudzi zaļo ideju propagandētāji tik ļoti vēlas uzspiest viedokli par cilvēka saimnieciskās darbības izraisītu globālo sasilšanu, turklāt gandrīz vienmēr un visur klimata pārmaiņas ietiepīgi sludina kā vides aizsardzības problēmu. Ap 70,9% Zemeslodes virsmas klāj ūdens, bet cilvēki apdzīvo vien dažus procentus no sauszemes, tāpēc tā var būt arī gluži vienkārši valdonīga iedomība, ka cilvēks var ietekmēt temperatūru, nokrišņu daudzumu un vēju. Pat pieņemot, ka atsevišķās vietās tomēr rastos kādas grūtības, vai patiešām ir tādi, kas pievēršas zaļam dzīvesveidam tikai klimata pārmaiņu dēļ, vai tad trūkst citu iemeslu? Mani manipulācija ar faktiem un ažiotāžas celšana, ar ko nodarbojas daudzas zaļās organizācijas un masu mediji, popularizējot globālās sasilšanas teoriju, tikai atgrūž. Ne jau tādēļ es izvēlos dzīvot dabas videi draudzīgi.
Šāds dzīvesveids man liekas loģisks un pašsaprotams; ja cilvēki savu dzīvi neziedo citiem un neveido pasauli labāku, tad vismaz iespēju robežās dzīvojam tā, lai neradītu problēmas un ciešanas citiem. Tā kā cilvēka eksistence un labklājība ir atkarīga no dabas, tad tāpēc vien katra morāls pienākums ir dzīvot videi draudzīgi. Var jau būt, ka ar iebiedēšanas metodi var panākt, lai cilvēki, uzņēmumi un valstu institūcijas pret dabu izturētos saudzīgāk. Tomēr jāņem vērā, ka ar laiku patiesība par faktiem nāk gaismā, tāpēc bieži vien cilvēkus tas pamudina par turpmākiem jautājumiem izvēlēties sev nosacīti izdevīgāku ceļu – ignorēt citus viedokļus un veidot pašiem savu skatījumu uz lietām – , taču tā ir izvairīšanās no līdzdalības problēmu risināšanā un ierobežo vai pat degradē pasaules izaugsmi.
