Cīņa pret globālu sasilšanu nav savietojama ar dzīvnieku tiesību un zaļāka dzīvesveida īstenošanu

Atsaucoties uz grāmatā „Globāla sasilšana – labums cilvēkam un citām dzīvām radībām” izklāstīto par siltuma nozīmi cilvēces attīstībā, pakāpjot vēl vienu pakāpienu augstāk, var ievērot interesantu sakarību, ka cīņa pret iespējamu klimta sasilšanu ir vēršanās arī pret dzīvnieku tiesībām un zaļu dzīvesveidu. Atbalstot globālās sasilšanas teoriju, cilvēki savā ziņā vēršas ne tikai pret augu valsts produktu daudzveidību, bet arī pret dzīvnieku interesēm un zaļāka dzīves veida realizācijas iespējām tiešā vai netiešā veidā, visbiežāk par to nemaz neaizdomājoties.

Tā kā globālas sasilšanas procesā globālais klimats it kā izlīdzinās, tādus laikmetus sauc par klimata optimumiem. Ar tiem vislielākās izmaiņas vidējās temperatūras paaugstināšanās ziņā ir sagaidāmas polārajos reģionos, bet vismazākās – virzienā uz ekvatoru. Atkarībā no klimata optimumu intensitātes un izpausmes uz mūsu planētas ne tikai mazinās vētru skaits un intensitāte, bet arī kopumā palielinās nokrišņu daudzums, paliekot zaļākiem tuksnešu reģioniem. Pie tam, palielinoties nokrišņu daudzumam vietās, kur tas šobrīd jau ir pietiekoši liels, nav jāsatraucas par sauszemes pārpurvošanos, jo siltāka klimata ietekmē ir lielāka iztvaikošana. Savukārt globālas atdzišanas (mazo ledus laikmetu) rezultātā iestājas gluži pretēji apstākļi – kontrastaināks, aukstāks, sausāks un vētraināks klimats. Bet, ja iestājas lielais ledus laikmets, tad šļūdoņu, kas pārņem lielu daļu Zemeslodes, reģionā dominē plašs augsta spiediena apgabals, taču apdzīvojamas principā ir tikai teritorijas tuvāk ekvatoram.

Taisnība ir arī tas, ka siltāks klimats dāvā garākas labības augšanas sezonas, un ievērojami paaugstinās lauksaimniecības produktivitāte. Pie tam, dabas apstākļi pieļauj iespēju audzēt augstvērtīgākas kultūras. Par atskaites punktu ņemot Latvijas teritoriju, jo tālāk uz dienvidiem, jo lielāka iespējamība iegūt labāku augu valsts produktu, kas ir neatņemama veģetāriešu un vegānu sastāvadaļa, ražu. Bet, jo tuvāk aukstākam klimatam, jo nabadzīgāka veģetācija un mazākas iespējas sevi nodrošināt ar pilnvērtīgu veģetāru uzturu. Zinātnieki, izmantojot ledus serdes datus, ir arī secinājuši, ka CO2 iepriekšējos Zemes laikmetos atmosfērā ir bijis ievērojami augstākā koncentrācijā nekā mūsdienās. Nav arī pierādīts, ka klimata izmaiņas būtu korelējušas ar CO2 svārstībām. Un pats galvenais šai sakarā ir tas, ka CO2 ir pozitīva mēslojoša ietekme; atmosfēras bagātināšanās ar to tikai padara vēl spēcīgāku augu augšanu un attīstību.

Salīdzinot ar klimata vēsturi, pat mūsdienās nav tādi ideāli laika apstākļi, kādi tie ir bijuši agrākos siltuma laikmetos. No mūsdienu cilvēces attīstības skatupunkta iedzīvotāji kopumā bija nodrošinātāki ar plašākām iespējām gan audzēt, gan arī vākt daudzveidīgākus augu valsts produktus, tāpēc pavērās plašākas iespējas pietiekamā daudzumā uzņemt arī cilvēka organismam nepieciešamās uzturvielas no tiem. Pat pieņemot, ka teorija par dzīvnieku domestikāciju, kas aizsākās pēc pēdējā ledus laikmeta beigām aptuveni pirms 10000 gadu, ir patiesa, tam nav nekādas nozīmes, tā vienkārši ir sakritība, jo līdz ar dzīvnieku domestikāciju aizsākās arī augu domestikācija un cilvēku apziņas attīstības līmenis nebija tāds, kas spētu domāt par dzīvnieku interesēm.

Jo siltāks klimats, jo lielākas zaļa dzīvesveida īstenošanas iespējas. Jo aukstāks klimats, jo zaļa dzīvesveida idejas realizēt kļūst sarežģītāk vai pat neiespējami. Minēšu vienkāršu piemēru. Ja ziemā ārā ir silts, saulains laiks, tad iespēja, ka mēs dosimies kārtot kādas neatliekamas lietas kādā lielākā attālumā ar velosipēdu, nevis automašīnu vai sabiedrisko transportu, ir krietni lielāka, nekā tad, ja ārā būs sniegots, auksts vai citādi nepatīkams laiks. Beidzoties 2011.gada siltajai sezonai, aptuveni līdz 2012.gada 13.janvārim laika apstākļi bija tik patīkami (gaisa temperatūra ne tikai dienas laikā, bet arī naktī bieži saglabājās virs 0…+5 grādiem, pie tam, dominējot sausam laikam), ka ar baudu varēja pārvietoties ar velosipēdu vai kājām vairākus kilometrus līdz nepieciešamajam galamērķim.

Personas, kurām nerūp apkārtējās vides stāvoklis, dodoties pie dabas, bieži vien aiz sevis atstāj atkritumus un citādā veidā kaitē dabai. Savukārt tie cilvēki, kuri rūpējas par dabu, ne tikai nemēslo, bet reizēm labprātīgi aiz citiem sakopj vidi, piemēram, rīkotajās talkās. Saprotams, ka ne vienmēr visu ir iespējams sakopt, ne vienmēr visas vietas var apzināt, tādēļ daudz kas tā arī paliek atstāts, nesakopts. Mēs zinām to, ka dažādi atkritumi sadalās milzīgā laika periodā, piemēram, stikla pudele ap 1000 gadiem, bet alumīnija skārdene – 200 līdz 400 gados. Bet taisnība ir arī tas, ka aukstā klimatā atkritumi pārstrādājas vēl lēnāk. Piemēram, Grenlandē vairākus gadu desmitus atstātajiem atkritumiem vispār nevar novērot nekādas sadalīšanās pazīmes, pat dzīvnieku izkārnījumi tur nesadalās ilgstošajā salā.

Mūsdienu klimatiskajos apstākļos lielākā daļa iedzīvotāju teorētiski var sevi nodrošināt ar ēdienu, kura sastāvā nav dzīvnieku izcelsmes produkti. Piemēram, tie cilvēki, kuru dzīvesvietas atrodas tālu ziemeļu reģionos un kas nav pilnībā norobežoti no pārējās pasaules, var iegādāties tādus importa augu valsts produktus, kādus nav iespējams izaudzēt vietējā mērogā. Tiesa, sakarā ar transportēšanas izmaksām prece sadārdzinās. Bez tam, ne vienmēr šo preci ir iespējams iegādāties tās pirmatnējā kvalitātē, bieži vien saglabāšanai tiek izmantotas ķīmiskas vielas, piemēram, pesticīdi, ko izmanto gan augļu un dārzeņu novākšanas, gan uzglabāšanas procesā. Sakarā ar transportēšanu tiek pasliktināts arī vides apstāklis, piemēram, kravas automašīnu radītais troksnis, izplūdes gāzes, degvielas noplūdes risks no transporta kuģiem utt.

Ja mūsdienās klimats kļūtu aukstāks, dzīvnieku ekspluatācija kļūtu vēl neizbēgamāka (starp citu, daudzi nesavtīgi zinātnieki aprēķinājuši, ka šobrīd zemās Saules aktivitātes dēļ Zeme atdziest). Iedzīvotājiem, kuri apmetušies izolētās kopienās aukstāka klimata reģionos, piemēram, Gobi tuksnesī, nav iespējams sevi nodrošināt vien ar augu valsts produktiem, kaut arī vasaras sezonā ir iespējams iegūt labību. Jau vairākus gadsimtus tur tiek audzētas aitas, ko izmanto gan pārtikā, gan apģērbam, gan citām sadzīves vajadzībām.

Neskaitāmas vides organizācijas uzskata, ka, klimatam kļūstot it kā siltākam, tiek apdraudētas vairākas dzīvnieku sugas, piemēram, baltie lāči tagad iekļauti pat apdraudēto dzīvnieku sarakstā. Tomēr, ņemot vērā, klimata izlīdzinošo būtību, dzīvnieku sugas spēj pielāgoties klimatiskajiem apstākļiem dažādos veidos, piemēram, migrējot dienvidu vai ziemeļu virzienā. Ja arī atsevišķi dzīvnieki tomēr nespēj adaptēties, tā ir dabiskā atlase, kurā cilvēkam speciāli nav jāiejaucas. Nesen uzņemtajā dokumentālajā filmā „The Boy Who Cried Warming” zinātnieki apliecina, ka pēdējo 35 gadu laikā balto lāču skaits ir vismaz dubultojies – no aptuveni 5 tūkstošiem 1972.gadā līdz pat 25 tūkstošiem 2008.gadā. Baltajiem lāčiem patīk peldēties, un tiem vienmēr ir klājies labi arī uz plāna ledus, tie ir pārdzīvojuši visus siltuma laikmetus, kad Arktikā vasarā vispār nebija ledus.

Visbeidzot, nesen kādā vegānu domubiedru grupā tika ierosināta diskusija „Save the Artic”, aicinot grupas biedrus parakstīt attiecīgu petīciju par it kā izzūdošo ledu un balto lāču glābšanu. Protams, pamatots ir satraukums par naftas urbumiem Arktikas reģionā, kas bija vēl viens no petīcijas ietvariem. Tomēr planētas atdzišana tam nav risinājums; ja nenotiks urbumi, notiks aukstuma un ar to saistīto vētru postījumi, un finansiāli ieinteresētās puses var arī atrast citāda veida metodes naftas iegūšanai. Šai sakarā pie visa vainojama ir cilvēku alkatība, tuvredzība un vienaldzība, tāpēc petīcijai jābūt tādai, kas informē tikai par piesārņojuma risku un resursu patērēšanu. Kaut arī cilvēka saimnieciskā darbība nespēj būtiski ietekmēt globālo klimatu, tā tomēr var lokāli ietekmēt klimatu, piemēram, pasākumi, kas veicina albedo efektu. Iesaistīšanās cīņā pret iespējamu globālu sasilšanu nav savietojama ar dzīvnieku ekspluatācijas mazināšanu un zaļāka dzīvesveida īstenošanu. Vienīgais praktiskais labums no aukstuma ir pārtikas saglabāšanas funkcija, bet, ja nav siltuma, nav arī ko saglabāt.

About these ads

Atstāj atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: