Baznīcas aptumsuma ēras aizsākumi 20.gs. vidū

vaticanNepareizi ir nepareizi pat tad, ja katrs to dara. Un pareizi ir pareizi pat tad, ja neviens to nedara“, Sv. Augustīns

“Tikai nedaudziem ir dāvāts atpazīt patieso Baznīcu tumsas vidū starp tik daudzām šķelšanām un herēzijām un vēl mazāk – joprojām mīlēt patiesību, ko viņi ir redzējuši to lidojam kā savos apskāvienos”, Sv. Roberts Belarmīns (1542-1621), kardināls un Baznīcas doktors.

Tie, kuri ir piepildīti ar Dieva prāta atzīšanu visā garīgajā saprašanā un gudrībā (Pāvils kolosiešiem 1:9), ir spējīgi lasīt laika zīmes. Viņi raugās uz tām zīmēm, ko runājis Jēzus Kristus no Svētā Mateja eveņģēlija 24.nodaļas, kas attiecināma uz mūsdienām un saskaņā ar kuru var secināt, ka Viņa Otrā atnākšana ir tuvu. Kristieši vienmēr ir vērojuši Kunga atgriešanās zīmes, kaut gan apustulis Pāvils otrajā vēstulē tesaloniķiešiem saka, ka tuvākās Viņa atnākšanas zīmes ir lielā atkrišana un atklāta grēka cilvēka, antikristaplatform parādīšanās.“Mēs jūs, brāļi, lūdzam caur Kunga Jēzus Kristus un mūsu savienību ar Viņu, lai jūs tik drīz nekļūtu nepastāvīgi savā pārliecībā un neļautu sevi iebaidīt ne garam, ne kādai mācībai, ne it kā mūsu sūtītai vēstulei, it kā tā Kunga diena būtu jau klāt. Lai neviens jūs nekādā veidā nepieviļ, jo pirmāk jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, kas pretojas un sevi ceļ pārāku pār visu to, kas saucas Dievs un kas tiek pielūgts. Viņš pat ieņem vietu Dieva templī, dēvēdams sevi, it kā viņš būtu Dievs” (Pāvils 2. tesaloniķiešiem 2:1-4)

People_looking_miracle_sunNeņemt vērā Dieva sūtītās zīmes nozīmē pieaicināt katastrofu. 1917.gadā Vissvētākā Jaunava Marija vairakkārt parādījās Fatimā, Portugālē, lai brīdinātu pasauli par komunistiskās Krievijas draudošajām briesmām, atgādinātu par elli, kariem un atkrišanu  no katoļticības. Lai pasaule ieticētu Dievam un Fatimas Dievmātes vēstījumiemFrancisks.Jacinta.Lucija caur trīs bērniem Francisku, Jacintu un Lūciju, no Dievmātes tika apsolīts brīnums, un togad 13.oktobrī Fatimā uz kāda lauka sapulcējās 70-100 tūkstošu cilvēku. Notika liels Saules brīnums, ko varēja paveikt tikai pārdabiski spēki un par kura lieciniekiem kļuva gan ticīgie, gan neticīgie, pavēstot dažādos plašsaziņas līdzekļos. Jaunavas Marijas ieteikumiem par lūgšanām un upurēšanu netika pievērsta uzmanība. Viņa norādīja, ka Krievija „izplatīs savus maldus visā pasaulē, izraisot karus un Baznīcas vajāšanas. Labais tiks mocīts, pāvests daudz cietīs, dažādas nācijas tiks iznīcinātas”. Pāvests Pijs XII, dēvēts „Fatimas pāvests”, viņas ziņojumu ņēma vērā nopietni, tomēr viņš neizpildīja lūgumu veikt Krievijas iesvētīšanu viņas Bezvainīgajai Sirdij kopā ar visiem bīskapiem no pasaules.

Ja revolūcija, kura sākās Francijā un vēlāk tika eksportēta uz Krieviju un par kuru runāja Dievmāte, veiksmīgi kļūtu globāla, tā, pirmkārt, neitralizētu Romas katoļu Baznīcu – lielāko revolūcijas pretinieku. Tādiem pāvestiem kā Pijam XII vairs nebija iespējams to nepieļaut. Viņa nāves laikā 1958.gadā Baznīca un Hierarhija jau mīklaini runāja par iefiltrējušiem komunistiem un brīvmūrniekiem (masoniem), pārmaiņu aģentiem, kas bija gatavi tradicionālisma iznīcināšanai. Kopš tā laika pāvesta Pija XII pēctecis nav Jānis XXIII un ir iestājies bezprecedenta periods jau vairāk kā 60 gadu garumā, kad Baznīcai nav pāvesta, savukārt Hierarhija ir izzudisi.

Pāvests Pijs XII kā savu pēcteci, iespējams, vēlējās kardinālu Džuzepi Siri, kas tolaik bija  pazīstams kā dedzīgs komunisma pretinieks un tradicionālo vērtību aizstāvis. Saskaņā ar liecībām (īpaši FIB konsultanta) konklāvā, kas sekoja pēc Pija XII nāves, Siri tika ievēlēts gan trešajā, gan ceturtajā balsojumā un pieņēma vārdu Gregorijs XVII – tas ir fakts, kas esot apliecināts arī FIB dokumentos, kuri vēlāk tikuši svītroti no slepenajiem sarakstiem saskaņā ar Viljama Paula grāmatu „Vatikāns atklāts”. Grāmatā attiecīgi ir citēti dažādi literatūras avoti, piemēram, Valsts departamenta 1958.gada 20.novembra slepenais ziņojums „Jānis XXIII”, kas deklasificēts 1974.gada 11.novembrī, 1961.gada 10.aprīļa slepenais ziņojums „Kardināls Siri”, kas deklasificēts 1994.gada 28.februārī. Saskaņā ar FIB slepeno ziņojumu „Kardināls Siri” franču kardināli uzreiz pēc viņa ievēlēšanas anulēja rezultātus, norādot, ka tie izraisītu plašus nemierus un vairākas ievērojamu bīskapu slepkavības aiz, t.s., Dzelzs priekškara. Bez tam, ir arī citas liecības, kas norāda par cita kardināla, nevis Siri, ievēlēsanu 1958.gada konklāvā. Tomēr, lai kāds būtu bijis 440_Siri-1patiesais 1958.gada mīklainā konklāva iznākums, lietas galveno būtību tas nemaina – formāli lielā apostāze un Baznīcas Hierarhijas  izsušana notika īsā laikā, sākot ar 1958.gadu.  Arī kardināls Siri, pat ja tika ievēlēts par pāvestu, desmitiem gadu būdams vienībā ar antipāvestiem un pārstāvot pēc hērētiskā Vatikāna II koncila izveidoto jaunās Novus Ordo sistēmas mācību par morālo relatīvismu, kā arī parakstot Vatikāna II koncila herētiskos dokumentus, automātiski zaudēja ne tikai pāvesta posteni, bet atgriezās laja statusā. Līdz ar to  t.s. Siri teorija nav pamatota un ir noraidāma.

Saskaņā ar Baltimoras katehismu (12. nodaļa, 537.jautājums) antipāvests nozīmē neīstu pāvestu, antipāvesti ir vīrieši, kuri ar neticīgu kristiešu vai kādu citu palīdzību nelikumīgi pieprasījuši un sagrābuši pāvesta varu, kamēr likumīgais pāvests bija cietumā vai trimdā. Baznīcas vēsturē ir bijuši vairāk kā 40 antipāvestu.  Nu jau vairāk kā 60 gadu laikā antipāvestu un Novus Ordo sistēmas dēļ, sākot ar Jāni XXIII un beidzot ar pašreizējo Francisku, Baznīca ir šķietami (jo Katoļu Baznīcas būtība nekad nemainās) krasi izmainījusies. Tas notika caur apzināti ieviestu morāli degradējošu jaunās pasaules kārtības Novus Ordo sistēmu (jeb Vatikāna II sektu), kas formāli aizsākās 1958.gada masonu apvērsuma laikā, tomēr būtiski ievērojamas izmaiņas atnesa pēc herētiskā Vatikāna II koncila.  Patlaban patiesā Romas katoļu Baznīca ir aptumsuma stāvoklī un kā juridiska institūcija vairs nepastāv.

Laikraksts Associated Press 1958.gadā ziņojis par notikumiem Vatikānā (arī Viljama Paula grāmatā „Vatikāns atklāts”). Baltie dūmi no skursteņa signalizē pāvesta ievēlēšanu, savukārt melnie – neievēlēšanu. Todien, 1958.gada 26.oktobrī dūmi no skursteņa bangoja 2 reizes. Pusdienlaikā dūmi vispirms nāca balti, bet tad tie ātri palika melni, kas bija zīme, ka kardināli neizvēlējās pāvestu pirmajos divos balsojumos. Tad krēslā no slaidā1958-conclave skursteņa virs Siksta kapelas parādījās balti dūmi, viļņojoties veselas 5 minūtes un liecinot par to, ka pāvesta Pija XII pēctecis ir izvēlēts. Kādu laiku 200000 romiešu un tūristu lielajā Svētā Pētera laukumā un miljoniem citu radio klausītāju visā Itālijā un Eiropā bija pārliecināti, ka Baznīcai ir jauns pāvests un gaidīja viņa svētības saņemšanu. Cilvēki dzirdēja Vatikāna diktoru gavilējoši saucot: „Pāvests ir ievēlēts! Dūmi ir balti. Absolūti nav šaubu. Pāvests ir ievēlēts (diktora vārdi, kas parādījušies arī 01.11.1968. laikrakstā London Tablet). Visa ārpasaule zināja, ka jauns pāvests ir izvēlēts. Daudzi pūlī priekā sauca: „Balts, balts!” Diktors paziņoja, ka kardināli tai momentā, iespējams, rituālā ceremonijā taisījās iecelt pāvestu. Priesteri un citi Vatikāna darbinieki redzēja baltus dūmus un sāka priecāties, viņi ar lakatiem māja, un konklāva personas (kardinālu palīgi) no apustuliskās pils logiem tiem māja pretim. Iespējams, arī viņi ticēja, ka pāvests ir ievēlēts. Taču pēc tam, dūmiem turpinot izplūst no skursteņa, tie sāka variēties dažādās krāsās – melnā un pelēkā.

Kā norādīts “Associated Press”, pat augstas Vatikāna amatpersonas bija apmuļķotas. Konklāva pārvaldnieks Callori di Vignale un konklāva maršals Sigismondo Čigi steidzās uzsākt viņiem uzticētās darbības. Kad Palatines gvarde tika izsaukta no tās kazarmām un tai tika norādīts gatavoties doties uz Sv. Pētera baziliku jaunā pāvesta vārda 539310450-swiss-guard-guard-soldier-trumpet-guard-soldierpaziņošanai, tai drīz vien pavēlēja doties atpakaļ vēl pirms tā sasniedza laukumu. Arī Šveices gvarde tika turēta gatavībā. Itālijas radio intervijā Čigi teica, ka pilī valdīja neziņa un ka ir bijis trīs citos konklāvos, un nekad nebija redzējis dūmus tādās krāsu variācijās kā svētdien. Pūlis mokoši gaidīja. Katrs ievēlēts pāvests parasti balkonā parādās 20 minūšu laikā. Cilvēki gaidīja veselu pusstundu, tagad raizējoties, vai dūmi nozīmēja melnu vai baltu. Noskaņojums apkārt Vatikānam kļuva par vienu no neticamākajiem apjukumiem. Daudzi sāka doties prom, bet joprojām bija samulsums. Pēc pusstundas radio sāka satraucoši runāt, ka atbilde joprojām ir neskaidra. Un tikai pēc krietna laika, kad jaunajam pāvestam vajadzēja parādīties balkonā virs Svētā Pētera laukuma, kļuva zināms, ka balsojuma kopsavilkums būs zināms nākamai dienā plkst. 10:00 un ka melnie dūmi esot paredzēti. Zvani zvanīja visā Itālijā, un ziņas par pāvesta ievēlēšanu izplatījās visā pasaulē. Bet konklāvā notika nozīmīga cīņa, tas bija iznākums, kas bija jau iepriekš noteikts. Iespējams, tieši kardinālam Siri netika atļauts ieņemt viņa likumīgo vietu apustuļa Pētera mantinieku līnijā, bet diemžēl pats Siri nolēma būt vienībā ar komunistu un masonu dragu Andželo Ronkalli, pirmo antipāvestu modernajos laikos, kurš trešajā balsošanas dienā 1958.agada 28.okotbrī, saņemot nepieciešamo balsu skaitu, parādījās Sv.Pētera balonā kā Jānis XXIII 

Daži informācijas avoti liecina, ka kardināls Siri no pāvesta troņa atteicās, un tas esot noticis spiediena un draudu rezultātā. Saskaņā ar 1917.gada Kanonisko tiesību kodeksa 185.kanonu „atkāpšanās nav spēkā pēc likuma, ja tas tika darīts netaisnīgi nodarītu nopietnu baiļu, krāpšanas, nopietnas kļūdas vai simonijas [amatu pirkšanas] rezultātā.”  Arī pieņemot šo kā patiesu faktu, kā jau iepriekš minēts, Siri būdams gadu desmitiem vienībā ar jauno Novus Ordo sistēmu un tās visiem antipāvestiem, kā arī faktiski neizrādot nekādu pretestību, gan automātiski zaudēja savu posteni, gan tika ekskomunicēts. Šodien vairs nav nekādu šaubu, ka absolūti visi pasaules bīskapi atkrita no katoļticības pēc herētiskā Vatikāna II koncila un automātiski zaudēja visas iepriekšējās pilnvaras, kas bija piešķirtas pēdējā pāvesta Pija XII pontifikāta laikā. 

Izdevumā „Vatikāns atklāts” norādīts, ka 1918.gadā pēc kapelāna kalpošanas, Ronkalli tika nozīmēts mācīt Baznīcas vēsturi Pāvesta Laterāna seminārā Romā. Viņš tika atlaists sakarā ar viņa komunistiskajām simpātijām un modernista idejām, ieskaitot atzinīgi novērtētās „jauktās laulības” (laulības starp katoļiem un nekatoļiem). Neilgi pirms Otrā antipopes-roncalli-john-xxiiipasaules kara Ronkalli tika nosūtīts uz Parīzi kā pāvesta nuncijs, kur viņš nokļuva draudzīgās attiecībās ar Francijas prezidentu Vincentu Auriolu, franču koumunistu līderi Morisu Torezu un radikāļu partijas līderi Eduardu Heriotu. Torezs Kremļa Padomju amatpersonām nosūtīja kvēlu ziņojumu par Ronkalli, ka viņš ir bijis ideāls prelāts un saprata marksismu kā marksists, viņš varētu būt labākais „kristiešu biedrs” Romas katoļu baznīcā. „Es bieži labi saprotos ar ateistiem un komunistiem, labāk, kā ar dažiem fanātiskajiem katoļiem”, Andželo Ronkalli bija teicis viņa nuncija funkciju laikā Parīzē.

Vatikāna II koncils, kas bija instruments revolūcijas izraisīšanai un būtībā apvērsuma turpinājums, Jāņa XXIII uzruna bija pārmetums Pijam XII un būtībā pašai Jaunavai Marijai, viņš teica: „Šajos modernajos laikos viņi neko nevar redzēt, kā tikai izvairīšanos un sabrukumu. Viņi izturas tā, kā iepriekšējos koncilos, viss bija pilnīga uzvara kristiešu idejai un dzīvei. Mēs nevaram piekrist šiem tumsas praviešiem. Dievišķā tālredzība ved mūs uz jaunu lietu kārtību” (Jānis XXIII, 1962.gada 11.oktobrī). Masoni un modernisti neslēpa savu sajūsmu, ka „pāvests”, kurš īstenos viņu „jauno lietu kārtību” bija beidzot ieņēmis pāvesta troni. Tas bija kaut kas tāds, par ko viņi ilgstoši bija rīkojuši sazvērestības. Jānim XXIII nekavējoties tika uzlīmēta etiķete „Labais pāvests Jānis”. Formāli, uzskatot to par blēdīšanos, viņš atteicās publicēt trešo Fatimas noslēpumu 1960.gadā tā patiesajā saturā, kā Dievmāte lūdza. Fatimai netika ļauts iejaukties Jāņa XXIII grandiozajos plānos dialogā ar lielo sarkano pūķi komunismu, kas draudēja apņemt gan pasauli, gan Baznīcu tā bezdievīgajā ideoloģijā.

Kā norādīts Manhatana grāmatā „Slepkava Vatikānā” un Ričarda P. McBrien grāmatā „Pāvestu dzīve” konservatīvie kardināli ticēja, ka Ronkalli 78 gadu vecumā bija pārāk vecs, lai dotu vaļu postošām sekām Vatikānā un kalpos tikai kā „pāvesta aizbildnis” līdz nākamajam konklāvam. Viņi kļūdījās. Jāņa XXIII pirmais rīcības akts bija iecelt viņaDONRTsZVoAAss3F „progresīvo” kolēģi arhibīskapu Džovanni Batista Montini, kurš bija „izsūtīts trimdā” uz Ziemeļitāliju, par “kardinālu”. Pēc tam viņš iecēla 23 papildus “kardinālus”, lai atvairītu jebkādus tradicionālistu mēģinājumus atgūt Vatikāna kontroli. Daudzi no tiem bija labi pazīstami ar to kreisajiem uzskatiem, citi bija no trešās pasaules valstīm. Izdevumā „Amerikāņu pāvests: kardināla Franciska Spellmana dzīve un laiks” (New York: Times Books, 1988) norādīts, ka Spellmans, atgriežoties no konklāva, paziņoja savu nicinājumu par jauno „pāvestu”, sakot: „Viņš nav pāvests. Viņam vajadzētu pārdot banānus”.

Trešais Fatimas noslēpums atklāj, “ka Lielā atkrišana sāksies no augšas”. Šo noslēpumu no tā laika, kad antipāvests Jānis XXIII attiecās to publicēt patiesajā saturā, līdz pat šodienai žīdu-masoniskā kliķe ir uzurpējusi, safabricējot pavisam citā saturā. Tā patieso būtību bija izlasījis un apstiprinājis, piemēram, labi pazīstams kardināls Ottaviani. 1957.gadā [pirms apvērsuma] māsa Lūcija no Fatimas jau tad deva norādes, ka lasalette-secret-francemēs dzīvojam beigu laikos, tāpēc ir jāizvēlas, vai cilvēki dzīvo Dievam vai velnam, citas iespējas nav.

“Roma pazaudēs ticību un kļūs par Antikrista sēdekli (..) Baznīca būs aptumsumā”, Dievmāte no La Salette 1846.gada 19.septembrī.

Šodien redzamākās izmaiņas, ar ko tiek aptraipīts un pazemots Baznīcas tēls un autoritāte, ir liberālisms, modernisms, ekumēnisms, latīņu valodas kā Baznīcas vienotības simbola izņemšana, tradicionālās latīņu Mises sagraušana, necieņa un izlaidība baznīcā, Baznīcas likumu noniecināšana, dažādas citas ārējās izmaiņas, kas noniecina Baznīcas autoritāti utt. Ideoloģija, ka Baznīcai esot jāiet solī ar laiku, tika uzspiesta jau Francijas masonisko revolucionāru laikā 1789.gadā un turpinājās ar masonu revolucionāriem no Itālijas (un ārzemēm) pāvesta Pija IX valdīšanas laikā līdz viņu (Kristus ienaidnieku) pāvesta valstu uzurpācijai. Šī ļaunuma ideoloģija mūsdienās ir visatzinīgāk novērtētā katra modernā cilvēka priekšstatā.

“Cilvēks padosies laikmeta garam. Tie teiks, ka ja viņi dzīvotu mūsu laikā, ticība būtu vienkārša un viegla. Bet viņu laikā tie teiks, ka lietas ir sarežģītas, Baznīca ir antony2jāmodernizē, lai tā atbilstu laika vajadzībām un problēmām. Kad pasaule un Baznīca būs vienota, tad tās dienas ir klāt. Jo mūsu Dievišķais Meistars nolika barjeru starp Viņa lietām un šīs pasaules lietām”, Sv. Antonijs Abats (251-356), nodzīvojis 105 gadus, dzīvnieku aizbildnis, liels askēts un daudz uzturējies Ēģiptes tuksnešos).

Kopš 1958.gada visi antipāvesti Jānis XXIII,  Pāvils VI, Jānis Pāvils I, Jānis Pāvils II, Benedikts XVI un Francisks, kuri  vienlaikus ir arī masonisma aģenti, ir smagi strādājuši, lai sagrautu ne tikai ārejo Baznīcas tradīciju un evaņģēlisko garu, bet arī pašus morāles pamatus – netiklas modes, partnerattiecību, kontracepcijas, rokmūzikas, feminisma, tā saukto “bērnu tiesību” legalizācija, utt. Neskatoties uz šīm izmaiņām, lielais vairums joprojām tos stūrgalvīgi uzskata kā leģitīmus pāvestus. Stingri ievērot viltota Romas bīskapa [antipāvesta] principus nozīmē būt ārpus BaznīcasMarcel_Lefebvre_1981b kopības” , Sv. Kiprians. Bet ir arī cita sabiedrības daļa, kas formāli it kā noraida Novus Ordo sistēmu, tā sauktie tradicionalisti, bet tajā pašā laikā lielākā vai mazākā mērā kooperējas ar šo sistēmu un atzīst anitpāvestu autoritāti, tāpēc realitātē ir Novus Ordo sastāvdaļa. Tāda, piemēram, ir t.s. Sv.Pija X asociācija, ko 1970.gadā izveidoja Marsels Lefebre. Visas tāda veida tradicionālistu organizācijas ir nekatoliskas (to sarakstā ietilpst arī sedeprivationisti un viltus sedevakantisti). Daudzi tradicionālisti morāles ziņā maz atškiras no Novus Ordo “garīdzniecības” – tie burtiski izstaro modernismu, ko tik ļoti savā laikā nosodīja Sv. pāvests Pijs X. 1958.gadam sekoja haoss visā pasaulē, kas, gadu gaitā tikai palika arvien dramatiskāks un nekontrolējamāks.

1559.gadā pāvests Pāvils IV uzrakstīja nemaldīgu pāvesta bullu Cum ex Apostolatus Officio, kuras mācības ir spēkā uz nenoteiktu laiku (uz visiem laikiem), lai garantētu De Pope_Paul_IVFide (Ticības) tīrību un aizsargātu Baznīcu no viltus ganiem. Faktiski, minētā bulla ir Baznīcas mācības konkretizējums. Tajā noteikts: “mēs ieviešam kā likumu, nosakām, izdodam dekrētu un definējam: ja kādreiz kādā laikā atklājas, ka … Romas pāvests pirms viņa kā kardināla vai Romas pāvesta paaugstināšanas ir novirzījies no katoļu ticības vai kritis kādā ķecerībā, paaugstinājums pat tādā gadījumā, ja tas nav apstrīdēts un ir bijis ar vienbalsīgu visu kardinālu piekrišanu, ir spēkā neesošs, tukšs un nederīgs“. Savukārt Baznīcas bīskaps un doktors Sv.Alfonsas Maria-Ligori 1787.gadā rakstīja: „Ja kādreiz pāvests kā privāta persona kristu ķecerībā, viņš uzreiz izkristu no pontifikāta”.

Piemēram, Karolam Vojtilam jeb antipāvestam Jānim Pāvilam II bija nepārprotami ķecerīgi uzskati un darbības  gan pirms viņš tika „iecelts” pāvesta amatā, gan arī pēc troņa uzurpācijas visā viņa 27 gadu valdīšanas laikā. Viens no lielākajiem apostāzesanti-pope-jp2-kissing-koran aktiem bija 1999.gada 14.maijā, kad viņš paklanījās un noskūpstīja  Muhameda Korānu. Korāns noliedz Svēto Trīsvienību, kā arī Jēzus Kristus Dievišķumu. Cienīt šo nesvēto, safabricēto grāmatu vienmēr tika uzskatīts par atkrišanas aktu – pilnīgs noraidījums patiesajai un vienīgai svētajai Romas Katoļu ticībai, ko iedibināja Jēzus Kristus. Šis pats akts vien Jāni Pāvilu II padara par apostātu. Jānis Pāvils II sludināja arī jaunu Antikrista mācību par to, ka ikvienā cilvēkā esot Kristus un ka būtībā katrs cilvēks esot Dievs. Piemēram, Jānis Pāvils II vispārējai auditorijai 1984. gada 22. februārī: “… lai sirdsapziņas varētu atbrīvot pilnīgā cilvēka patiesībā, kurš ir Kristus.”

1917.gada Kanonisko tiesību kodeksa 188.4 kanonā noteikts, ka “ir noteikti iemesli, kuri realizē vārdos neizteiktu atkāpšanos no posteņa, kuri atkāpšanos akceptē vēl pirms likuma piemērošanas un tādējādi atkāpšanās ir spēkā esoša bez jebkāda paziņojuma. Šie iemesli ir: … (4) ja viņš publiski ir atkritis (novirzījies) no katoļticības.”

Arī, piemēram, „kardināls” Raicingers (bijušais antipāvests Benedikts XVI) nepārprotami ir Baznīcas mācību nosodītājs, bēdīgi slavenu ķecerību mācītājs vairāk kā 40 gadu laikā, un joprojām tās māca. Piemēram, mēģinot gāzt Svētās Baznīcas nemaldīgo mācību pret BenedictXVIabsurdo mūsu laikmeta ķecerību liberālismu, Raicingers publiski paziņoja, ka Vatikāna II koncila mācība bija „pretēja mācību programma”, kas „bija mēģinājums oficiāli saskaņot uzskatus ar jauno laikmetu, kas aizsākās 1789. gadā” un mēģinājums labot, kā viņš uzdrīkstējās apgalvot, „nevienpusējību Baznīcas pieņemtās pozīcijās Pija IX un Pija X laikā, atbildot uz jaunā vēstures etapa izraisīto situāciju, uzsākot franču revolūciju” (Josifs Raicingers, “Katoļu teoloģijas principi”, Ignatius Press). Lai vēl kategoriskāk noraidītu Raicingera mācības par nopietno un nemaldīgo pāvesta Pija IX mācību (par to, ka Baznīca nevar respektēt liberālisma, modernās civilizācijas un, t.s., progresa idejas), Raicingers paziņoja, ka Vatikāna II koncila laikā „viedoklis par kritisko iebildumu pret spēkiem, kuri ir atstājuši pēdas modernajā pasaulē, ir jāaizstāj ar viņu kustības, viedokļa respektēšanu” (uzsvars pielikts). Raicingera apbrīnotā un aizstāvētā viedokļa respektēšana, piemēram, 1789.gadā, noveda pie daudzu Svētā Jāzepa Ordeņa priesteru un mūķeņu slepkavības, ko paveica antiklerikālo franču masoniskā revolucionāru kustība. Šī viedokļa respektēšana šodien ir novedusi arī pie totālas Baznīcas apspiešanas  un ticīgo diskriminācijas, kā arī absolūtas Tīcības noliegšnas. “Protams, ir iespējams lasīt Veco Derību tā, ka tā nav vērsta uz Kristu; tā nenorāda uz Kristu diezgan viennozīmīgi” , Jozefs Racingers. 

robert_bellarmineBaznīcas kardināls un doktors Sv. Roberts Belarmīns: “No autoritatīvu avotu argumentiem un no cēloņiem ir pierādījies, ka izteikts ķeceris paša fakta dēļ ir atcelts no amata… tas nozīmē, ka pirms jebkuras izslēgšanas vai tiesas sprieduma.. tādēļ izteikts ķeceris nevar būt pāvests. Pāvests, kurš ir izteikts ķeceris, automātiski pārstāj būt pāvests un Baznīcas galva, tāpat kā viņš automātiski pārstāj būt kristietis un Baznīcas loceklis” (De Romano Pontifice, II: 30.). Jāpiebilst, ka šis Baznīcas doktora citāts un arī 188.4 kanons un citi Baznīcas tiesību avoti ir doti tikai kā piemēri un ir attiecināmi uz tiem, kuri kaut nelielu laika sprīdi ir bijuši likumīgi ievēlēti pāvesti. Bet neviens no antipāvestiem nekad nav bijis likumīgi ievēlēts.

Antipāvests Francisks jeb Bergolio gan Jāni XXIII, gan Jāni Pāvilu II 2014.gada 27.aprīlīD-tcUfIWwAA6HK1 “kanonizēja”. Lieki jautāt, kādēļ man nāk prātā citāts no Jāņa Atklāsmes grāmatas: “Un tas atvēra savu muti, lai zaimotu Dievu, lai zaimotu Viņa vārdu un mājokli, un tos, kas dzīvo debesīs.” (Atkl. 13:6). Bergolio nekad nav bijis pat likumiīgi ordinēts priesteris un jau visā atklātībā bez aplinkiem pozicionē sevi kā nekatoli, sākot no pagānu dievietes Pačamamas godināšanas, beidzot ar pilnīgu modernisma – visu herēziju sintēzes – iekļaušanu.

Svētīgā un stigmatizētā Anna Katerina Emmerika (1774-1824) pravietiski runāja viltus Anna_Katharina_Emmerick_Saint_Visionbaznīcu: es redzēju melnu viltotu baznīcu, iegūstot zemes, es redzēju tās nāvējošo ietekmi uz sabiedrību….Baznīcas ciešanas tik tiešām ir tik lielas, ka kādam vajadzētu lūgt Dievu dienu un nakti. Man ir teikts, lai lūgtos daudz par pāvestu un Baznīcu. Cilvēkiem ir nopietni jālūdz par tumšās baznīcas iznīkšanu (iznīcināšanu un izskaušanu)”,Svētās Mises upuris izzudīs (Pravietiska Augustiniana māsas stigmatizētās Annas Katerinas Emmerikas vīzija no grāmatas „Annas Katerīnas dzīve”). 

Šausmīgās sekas, ignorējot Dievmātes vēstījumu Fatimā, var saprast no Jēzus Kristus teiktā māsai Lūcijai pilsētā Rianjo 1931.gadā par Francijas Karaļa piemēru, kad tas neizpildīja Francijas veltīšanu Viņa Svētajai Sirdij, kā viņš bija ieteicis caur Sv. Margaritu Mariju Alakoku. Rezultātā bija revolūcija pret altāri un troni, asinsizliešana, apostāze, no kā Francija nekad nav atguvusies. Pēdējais Francijas karalis Luijs XVI, kurš bija katolis un deva žēlastības dāvanas nabagiem, pirms revolūcijas tika ieslodzīts un visbeidzot nonāvēts 1793.gadā. Ignorējot Dievmātes lūgumus, mēs esam piedzīvojuši divus lielos pasaules karus un vispasaules revolūciju, kamēr lielā atkrišana, ko pravietoja apustulis Pāvils, atnesusi vispasaules bezprecedenta morāles pagrimumu. 

Arī Sv Asīzes Francisks, dzīvnieku aizbildnis, brīdināja par šo tumsas ēru: „Nelabajiemfrancis_of_assisi būs neparasta vara. Nevainojamā mūsu un citu ordeņu tīrība būs tik ļoti aptumšota, ka būs tikai pavisam maz kristiešu, kuri paklausīs patiesajam suverēnajam pontifikātam un Romas Baznīcai ar lojālām sirdīm un perfektu žēlsirdību. Šā posta laikā vīrietis, neatbilstoši kanoniskajām tiesībām, tiks iecelts pontifikātā, kurš ar viltību daudzus centīsies vilkt maldos un nāvē… Daži sprediķotāji klusēs par patiesību, bet citi to nomīdīs zem kājām un noliegs to. Dzīves svētumu apsmieklā turēs pat tie, kuri ārēji to māca, tajās dienās Jēzus Kristus tiem sūtīs nevis īstu garīdznieku, bet iznīcinātāju” (“Cēlā tēva Sv. Asīzes Franciska darbi”, 1882.gads)

Cilvēkus, kuri ir vienaldzīgi, vai kāds konkrēts pāvests ir īsts vai nav, nevar uzskatīt par katoļiem. Lielās Rietumu šķelšanās laikā, kad bija trīs pretendenti uz pāvesta troni, Sv. Vincents Ferrers nosodīja tos, kuri bija vienaldzīgi par to, kurš ir patiesais pāvests. Pāvests Pijs IX, Quartus Supra, 1873.gada 6.janvārī: „Tas vienmēr ir bijis herētiķu un shizmatiķu paradums pašiem sevi saukt par katoļiem un pasludināt savas daudzās veiksmes un panākumus, lai vestu cilvēkus maldināšanā”. Ja īstie katoļi tiecas saglabāt mūžīgo šai nepilnīgajā un grēcīgajā pasaulē, tad tradicionālisti, modernisti un citas herēzijas šo mūžīgo tiecas piemērot (liberalizēt) pasaulei, tādējādi izkropļojot to. Kamēr katoļi cenšas atbrīvoties no grēka, tikmēr pārējie tiecas izbaudīt to.

„Baznīca tiks sodīta, jo vairums viņas dalībnieku, mazie un lielie, kļūs ļoti perversi. Baznīca grims arvien dziļāk un dziļāk līdz liksies, ka tā ir iznīcināta, un Pētera pēctecība un citi aizstāvji ir izgaisuši. Bet pēc tam tā uzvarām vainagoti tiks celta godā visu ticīgo priekšā” (Nikolajs no Fluhas, 15.gadsimts)

„Un Es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šī klints Es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs.” (Mateja 16:18)

2014.g. jūnijs

Komentāri ir izslēgtiBaznīcas aptumsuma ēras aizsākumi 20.gs. vidū
%d bloggers like this: