Pārdomas par grēkiem pret šķīstību kā sabiedrības bojā ejas cēloni

No aktivitātēm, kas saistītas ar cīņu par morālo tikumību un šķīstību, Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, notiek vienīgi kustības pret LGBT un tamlīdzīgu ideoloģiju. Tradicionālo vērtību aizstāvji bieži apgalvo, ka tradicionāla ģimene Latvijā esot vērtība. Tomēr, ja pārdomā lietas dziļāk perspektīvā, tad nevis LGBT ideoloģija pati par sevi ir tā, kas ir problēmas pamatā, bet gan – attieksme pret miesīgo kopumā; tas ir kā viens no sabiedrības pagrimuma, norieta un bojā ejas cēloņiem. Tā kā ne Vatikāna II baznīcas mācītāji, ne citas denominācijas jautājumu par attieksmi pret šķīstību un daudzas citas sev neērtas aktuālas tēmas neaplūko pietiekamā apjomā, nolēmu uzrakstīt pārdomas šai sakarā.

Pēc statistikas puse civilā kārtā reģistrēto laulību Latvijā tiek šķirtas. Liela daļa pāru dzīvo nereģistrētā laulībā, un, ja pieskaitītu arī tos, tad šķiršanās statistika būtu vēl dramatiskāka. Starp Eiropas valstīm Latvija ir topa vidusdaļā. Bet, piemēram, šķirto laulību skaits uz 1 000 iedzīvotājiem starp ES valstīm 2019. gadā Latvijā un Lietuvā bija visaugstākais. Aptuveni 40% bērnu Latvijā dzimst ārpus noslēgtas laulības. Tātad, ja par tradicionālo ģimeni pieņem tādu, kas sastāv no viena vīra un sievas uz mūžu un bērniem, ņemot vērā statistiku, Latvijā diemžēl neiznāk kā vērtība sabiedrības kolektīvajā apziņas līmenī. Tomēr vismaz pagaidām gan Eiropā, gan Latvijā to vēl uzskata par normu. Tāpat gan Latvijā, gan pasaulē kā normālas tiek uzskatītas ārlaulības tā sauktās partnerattiecības, kas ir aktuāli jau pirms pilngadības sasniegšanas, gadījuma seksuālie sakari, gan arī plaša problēma ir erotisku un pornogrāfisku materiālu aplūkošana.

7.08.2020. screenshot kā piemērs no portāla “Delfi”, atsauce uz saiti apzināti netiek likta

Esmu novērojis, ka alternatīvajos medijos reti kur tiek aizrādīts tas, ka mainstream medijos regulāri izplata brīvā seksa propagandu. Reizēm pirmajās lapās, kā tas redzams screenshot piemērā, tiek ievietotas atsauces uz neķītra un erotiska rakstura rakstiem un fotogrāfijām atbilstoši tematam. Bet, ja kāds bērns vai jaunietis apmeklē tādas ziņu vietnes nolūkā izpētīt informāciju par aktualitātēm pasaulē, tad, protams, var rasties kārdinājums atvērt neķītra rakstura infromāciju. Bet tas, savukārt, agrāk vai vēlāk var pamudināt meklēt pornogrāfiska rakstura vietnes. Lieki piebilst, ka izlaidības rezultātā atslēdzas arī elementāra loģiskā spriestspēja, nemaz nerunājot par augstākām garīgām dimensijām. Miesas kulta proponēšana caur medijiem un dažādos citos veidos ir viena no taktikām, kas vājina sabiedrību. Kā viens no iemesliem, kāpēc lielai daļai ir atslēgusies loģiskā spriestspēja un veselais saprāts, varētu būt ne tikai tas, ka tā ir dziļi iestigusi mīlestībā pret miesīgo, bet arī tas, ka mainstream caur miesas kulta un dažādu seksuālo baudu padomu regulāru izplatīšanu ir radījusi sabiedrībai izkropļotu iespaidu, ka medijiem un sistēmai rūp lasītāju miesiskā labklājība. Varbūt tāpēc daudzi pietiekami nesaskata ļaunumu, kas saistīts ar medicīnisko masku un eksperimentālo injekciju propagandu; ja pat oficiāli pieejamās instrukcijās ir aprakstīti injekciju riska faktori, tad medijos var lasīt tikai to, cik viss ir visiem droši. Savulaik pagānu Roma un Grieķija sabruka lielā mērā pieaugošās izlaidības dēļ.

Iekāre ir viens no septiņiem nāves grēkiem. Tomēr, tā kā cilvēki sākotnēji ir radīti tuvībai un savstarpējām attiecībām, kristietībā pastāv vispārējs uzskats, ka iekāre ir saprotamākais no visiem tādiem grēkiem. Parasti to uzskata par vismazāko nopietno no nāves grēkiem, jo tā ir cilvēku un dzīvnieku kopīgās spējas ļaunprātīga izmantošana, un miesas grēki ir mazāk smagi nekā garīgie grēki. Tieši šeit mums jāiemācās rūdīt savus zemākos instinktus. Tā kā iekāre ir vismazāk postošā no visiem nāves grēkiem, sevis kontrole ir viselementārākā no visiem tikumiem.

Sv. Akvīnas Toms

Iekāres rezulātā šajos tumsības laikos sevišķi izplatīti ir miesas grēki pretdabiskā veidā. No tiem Sv.Akvīnas Toms savā darbā Summa Theolgica kontracepciju klasificē kā trešo ļaunāko grēku pret dabu, homoseksuālus aktus – kā otro no smagākajiem, bet netīrību (masturbāciju) – kā ceturto no smagajiem grēkiem pret dabu. Ja atgriežas pie jautājuma par tradicionālajām ģimenēm, kā to vispārīgi saprot sabiedrībā, tad šeit būtu jāuzdod svarīgs jautājums, vai laulātie un kristīgie, kuri praktizē mākslīgo dzimstības kontroli un neuztver to kā grēku, tiešām būtu uzskatāmi par tradicionālām ģimenēm (tā kā netiek ieņemts bērns) atbilstoši morālajai teoloģijai un vispār dabiskajai lietu kārtībai. Kā jau zināms, kontracepcija mūsdienās tiek uzskatīta par normu, un prezervatīvus ir iespējams nopirkt katrā pārtikas veikalā. Katrā ziņā, šis ir atklāts jautājums, kuru neesmu izpētījis un palieku ar atvērtu prātu. Bet, ja bez sirdsapziņas pārmetumiem tiek pārkāpta dabiskā Dieva noteiktā kārtība, tad ir diezgan grūti to savienot ar tradicionālisma konceptu kā kopumu.

Sv.Akvīnas Tomam modernisma laikmetā bieži tiek pārmests, ka viņš savā darbā Summa Therologica netīrību un kontracepciju kā pretdabiskos grēkus klasificē kā smagākus par izvarošanu. Tomēr jāsaprot tas, ka Akvīnas Toms attiecīgajā nodaļā fokusējas tieši uz seksualitātes pareizas izmantošanas pārkāpumiem, abstrahējoties no citiem aspektiem. Tā kā taisnīgums ir lielāks tikums nekā šķīstība, tad netaisnība ir lielāks ļaunums nekā nešķīstība. Un tāpēc, ņemot visu kopumā, izvarošana, protams, ir lielāks netikums kā kontracepcija vai netīrība. Savukārt seksuālā izmantošana būtu grēks ne tikai pret šķīstību, bet vēl ļaunāk – tā ietver arī grēkus pret taisnīgumu, žēlsirdību u.c.

Plaša spektra sabiedriskās grupas (protestanti, pagāni, ezotēriķi, ateisti u.c.) regulāri piesauc bērnu seksuālās izmantošanas skandālus “katoļu” baznīcas iekšienē no mācītāju puses. Šie kliedzieni ir pamatoti tad, ja ņem vērā, ka tradicionālā katoļu Baznīca ir jānodala no Vatikāna II baznīcas jeb Novus Ordo, kuras pirmsākumi meklējami modernista antipāvesta Jāņa XXIII “pontifikāta” laikā un kuras sistēma kopš tā laika ir pārņēmusi gan bijušās katoļu celtnes un draudzes, gan arī uzbūvējusi savas celtnes. Visvairāk minētie skandāli parādījās antipāvesta Jāņa Pāvila II laikā. Dzirdēts tas, ka Baznīcas iekšienē līdzīga  problēma ir bijusi arī pirms Vatikāna II apvērsuma, bet katrā ziņā tas nebija tādos apmēros un piesegšanā, kā to pavēra Vatikāna II koncils. Tomēr argumentācijas dēļ pieņemot, ka Vatikāna II baznīca būtu katoļu Baznīca, šī institūcija nav tā, kur seksuālās izmantošanas problēma būtu lielāka par protestantu baznīcām, tieši otrādi. Piemēram, starptautiskā bērnu “Izmantošanas pārtraukšanas kampaņa”, kura savā būtībā nav katoliska, norāda, ka bērnu seksuālas izmantošanas problēma biežāk sastopama ir protestantu baznīcās. Iespaids par “katoļu” baznīcu tāds ir tikai tāpēc, ka tā ir viena liela organizēta struktūra, kamēr protestantisms ir kā plašs lietussargs, kas ietver visas pārējās denominācijas. Diemžēl gan protestantu, gan pārējai sabiedrībai vienmēr ir bijusi tieksme noliegt visu katolisko Tradīciju, tāpēc arī tā neņem vērā šo būtisko niansi un tālāk neiedziļinās pārējos ar to saistītos jautājumos.

Fatimas bērni pēc elles vīzijas

Dievmātes vārdi Jacintai Marto no Fatimas īsi pirms mazās vizionāres nāves 1920.gadā: “Vairāk dvēseles nonāk ellē miesas grēku dēļ nekā jebkura cita iemesla dēļ”, “Tiks ieviestas noteiktas modes, kas ļoti aizvainos mūsu Dievišķo Kungu”, “Bēdas sievietēm, kurām trūkst tikumības”. Pēc elles vīzijas, ko trīs bērniem Franciskam, Jacintai un Lūcijai nodrošināja Jaunava Marija Fatimā, savos pēdējos slimības mēnešos Jacinta esot teikusi Lūcijai: “Es domāju par grēciniekiem un gaidāmo karu… Tik daudz cilvēku mirs, un gandrīz visi aizies uz elli.” Grēki pret šķīstību ir visvieglākie no nāves grēkiem, bet tiem ir visgrūtāk pretoties, jo tie ir vājuma grēki, ar to arī izskaidrojams, kāpēc tik daudzas dvēseles nonāk ellē. Tomēr Fatimas pirmais noslēpums ar elles vīziju ir kā Dieva žēlastība un brīdinājums, lai katrs cilvēks uztvertu nopietni grēkus pret šķīstību. Ja Jacinta domāja par Otro pasaules karu, ko pareģoja Jaunava Marija, kad gandrīz visi kritušie cilvēki aiziešot uz elli, tad paliek baisi iedomāties par šo laiku; laikā ap Otro pasaules karu sabiedrības morāles apziņas līmenis visās jomās nebija tik zems, kā tas ir šajos laikos gan attiecībā uz šķīstību, gan tikumību modē, gan pārējo vērtību ziņā.

Viens no iemesliem, kāpēc daudziem ir tendence atkrist un/vai izvēlēties palikt herētiskās kopienās, tostarp protestantismā, varētu būt tas, ka katoļu Baznīcas mācība morāles jautājumos attiecībā uz grēkiem pret šķīstību ir visstingrākā un disciplinētākā. Tas ir nenoliedzams fakts, bet mācība arī atbilst Bibliskajam garam. Tradicionālajiem katoļiem dabiskas seksuālas attiecības ir pieļaujamas vienīgi laulības ietvaros, kuru šķirt turklāt nav pieļaujams nekādos gadījumos. Kad Anglijas karalis Henrijs VIII lūdza pāvestam Klementam VII šķirt laulību ar savu sievu Katrīnu, pāvests to noraidīja. Pēc tam, kad Henrijs VIII slepeni apprecēja Annu Boleinu, viņš tika ekskomunicēts. Rezultātā 1534.gadā Henrijs VIII izveidoja savu Anglijas baznīcu un veica šķiršanās aktu ar Katrīnu. Tātad vien karaļa miesīgo iegribu dēļ cieta visa Anglijas katoliskā Baznīca, klosteru un zemju īpašumi, kā arī vērtslietas tika piesavinātas un izpārdotas, kas padarīja karali bagātu, bet katoļticīgie, kas attiecās pakļauties protestantiskai Anglijas baznīcai, tika dažādos veidos vajāti, arī nonāvēti. Tas ir viens no piemēriem, kad no iekāres nāves grēka cilvēku sirdis nocietinās, bet tam seko citi smagi grēki.

Tā kā medijos un visapkārt sabiedrībā atklātībā virmo miesas kults, internetā ir viegli pieejami erotiska un pornogrāfiska rakstura materiāli, tradicionālajiem katoļiem, kristīgajiem un citiem labas gribas cilvēkiem ir grūtāk kā jebkad agrāk pretoties miesas kārdinājumiem. Atsevišķos gadījumos tikumīgam cilvēkam var būt grūtības pat kvalitatīvi veikt darba pienākumus vai studēt, ja ir komandas tipa kolektīvs. Latvijas sabiedrība pat ir ieguvusi “godpilnu” mobinga lielvalsts statusu, un, tā kā mīlestība uz miesīgo nocietina sirdis, tad nevar izslēgt, ka tas būtu viens no mobinga cēloņiem Latvijā. Jau vien apzinoties, ka sabiedrība ir pārņemta ar dziļi degradējošu miesas kultu, tikumīgam indivīdam var rasties kārdinājums ļauties vieglākiem grēkiem. Tāpēc, ņemot vērā visapkārt esošo samaitātību, nevienam (īpaši tiem, kuri paši grēko), izņemot Dievu, nav tiesību nosodīt tos tikumīgi orientētos, kuri krīt tādos grēko – īpaši tad, ja netiek aizskarti taisnīguma, žēlsirdības u.c. principi. Nosodīt gan var dažādu izvirtību popularizēšanu, kārdināšanu un uzspiešanu citiem. Viena daļa sabiedrības apsaukā un ar naidu izturas pret homoseksuāļiem, bet tajā pašā laikā pieņem kā normu un iedomājas, ka heteroseksuāli orientētie var atļauties visu – ārlaulības sakarus, kontracepciju un staigāt pa ielu netikumīgā modē. Turklāt, kā jau minēts, Sv.Akvīnas Toms kontracepciju klasificē kā smagāko pretdabisko grēku aiz homoseksuāliem aktiem. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ cita sabiedrības daļa ar gadiem ir kļuvusi arvien tolerantāka pret Sorosa filozofijas LGBT liberālajām vērtībām – ja paši grēko, tad arī ir iecietīgāki pret citu grēkiem. Kā viena (tolerence pret ļauno), tā otra (rupja nosodīšana) attieksme neveicina garīgo izaugsmi un ir  sabiedrības degradācijas pamatā. Vēl jāpiemin, ka tikumības nozīmē nav nosodāma pati homoseksuālā nosliece kā tāda, bet gan – praktizēšana un publiska viedokļa uzspiešana.

Šajos laikos Dievs īpaši ņem vērā cīņu – tieši to, kādus līdzekļus cilvēks izzina un pielieto, piemēram, gavēni, atturību, dažādus izglītojošus materiālus, lai pretotos kārdinājumiem vai gandarītu par grēkiem pat tad, ja viņš krīt daudzas reizes. Dievs redz katra sirdi, un ja cilvēka apņemšanās būs patiesa, Viņš dos žēlastību un gudrību galu galā būt pilnībā brīvam no grēka. Sv. Lorenss Džastinians esot teicis: “Visa kristīgās disciplīnas praktizēšana nesastāv no brīnumu paveikšanas vai nākotnes prognozēšanas, vai daiļrunīgas runas, vai dziļām Svēto Rakstu zināšanām, bet tā ir cīņa pret kārību un tās savaldīšana”.

Sv.Džemma Galgani

Kad abatam Sv.Benediktam (480-543), Rietumu monasticisma tēvam, tuksnesī uzbruka miesas kārdinājums, viņš saritinājās ērkšķu un nātru pudurī un izgāja no tā klāts ar asinīm, bet vesels garā. Septiņpadsmit gadu vecumā Sv.Akvīnas Toms (1225-1274) ieguva dominikāņu ordeņa mūku tērpu, bet viņa ģimene pretojās viņa izvēlei, tāpēc  Akvīnas Tomu divu gadu garumā ieslodzīja ģimenes pilī. Viņa brāļi centās Sv.Tomu ievilkt grēka lamatās, taču mēģinājums beidzās tikai ar viņa tīrības triumfu – izrāvis no pavarda degošas ogles, svētais izdzina no savas istabas kurtizāni, kuru tie tur bija paslēpuši. Kādu dienu, kad Sv. Džemma Galgani  (1878 –1903) bija beigusi ēst vakariņas, viņai parādījās velns un niknumā šņācošs draudēja viņu par katru cenu pārvarēt ar kārdinājumu pret šķīstību. Džemma nobālēja, pacēla rokas pret Debesīm un bez vilcināšanās skrēja taisni uz dziļo aku dārzā. Bija ziema un ūdens bija sasalis. Viņa pārmeta krusta zīmi un metās iekšā. Viņa noteikti būtu noslīkusi, ja viņai palīgā nebūtu nākusi kāda neredzama roka un izvilkusi viņu drebuļos no ūdens. Lai saglabātu šķīstību, Sv.Džemma darīja arī citas radikālas darbības, piemēram, cieši apvilka ap sevi mezglotu auklu ar asiem galiem un reizēm sāpes, ko radīja šie asie punkti, kas iekļūst viņas miesā, lika viņai noģībt.

Neviens netiek aicināts veikt augstākminētās darbības attiecībā uz sevi, lai pretotos kārdinājumiem, tomēr tie ir kā piemēri, kad vēsturē bija atsevišķi svētie, kuriem bija īpaša saikne ar Dievu un aicinājums, un viņi apzinājās nepiedienības grēku bīstamību. Jāņem vērā arī tas, ka morālajā teoloģijā attiecīgā indivīda atbildību par grēku nosaka 3 priekšnoteikumi: a) likuma pārkāpšana, vismaz iespējamā likuma pārkāpšana, b) pārkāpuma zināšana; pietiek ar neskaidrām zināšanām, c) brīva piekrišana. Apzināta nāves grēka gadījumā jābūt pilnai uzmanībai attiecībā uz intelektu un pilnīgai piekrišanai attiecībā uz gribu smagā lietā. Smagums tiek vērtēts no Sv.Rakstiem, koncilu un pāvestu definējumiem un cēloņa. Ņemot vērā augstāk minēto, daudzos gadījumos grēkam var konstatēt mīkstinošus apstākļus, un liela daļa morālās atbildības ir jāuzņemas netikumības izplatītajiem.

Svētais Alfons Marija no Liguori

Tikmēr 2019.gadā tradicionālistu vidū rezonansi izsauca kāda 2017.gada intervijas grāmata “Pope Francis: Politics and Society”, kur antipāvests Francisks izteicis sekojošu viedokli: “Vismazāk nopietnākie grēki ir miesas grēki“. Tas, ko rakstīja morālās teoloģijas Baznīcas doktors Sv.Svētais Alfons Marija no Liguori par nešķīstības netikumu izklausās tā, it kā viņš vērstos tieši pie Bergoljo: “I. Ko! Vai jūs sakāt, ka tas ir viegls grēks? Bet tas ir nāves grēks: un, ja tas ir nāves grēks, pietiek ar vienu aktu, lai gan tā būtu tikai piekrišana ļaunai domai, lai jūs nosūtītu ellē. Nevienam nešķīstam … nav mantojuma Kristus un Dieva valstībā [Ef 5:5]. Vai tas ir viegls grēks? Pat pagāni uzskatīja, ka netīrība ir visļaunākais netikums, ņemot vērā tā radītās nožēlojamās sekas. Seneka saka: “Nepiedienība ir lielākais pasaules ļaunums”, un Cicerons raksta: “Nav tik nāvējoša mēra kā ķermeņa bauda” un (nonākot pie svētajiem) Svētais Isidors saka: “Skrieniet cauri visiem grēkiem, jūs neatradīsiet nevienu, kas būtu līdzvērtīgs šim noziegumam.”

Tātad šo tumšo laiku vispārējā sabiedrības attieksme un mīlestība uz šķietami viegliem miesas grēkiem ir tā, kas citur veicina smagāku grēka formu rašanos. Ja tradicionālo vērtību aizstāvji cīnās par dabiskām ģimenēm, tad tiem būtu jāvecina tikumība arī citās, vieglākas pakāpes jomās. Lai ļaunums neizplatītos un nepieaugtu, tas ir jāizravē tā saknē. Varbūt tas ir iemesls, kādēļ ne vienmēr veicas ar smagu izvirtības formu izplatīšanās apkarošanu. Sv.Raksti mums iesaka būt vērīgiem pret dzīves šķietami sīkajām lietām: “Kas uzticīgs vismazākās lietās, tas uzticīgs arī lielās” (Lk 16:9). Neviens netikumības grēks nav uzskatāms par viegli piedodamu vājību, un Jāņa 1.vēstulē teikts: “grēks ir netaisnība” (1.Jāņa 3:4). Savukārt organizācija “Most Holy Family Monastery” savā 2021.gada 4.februāra video “Amerikas krišana komunismā” Jāņa 1.vēstules jēdziena “netaisnība” vietā lieto vārdu “nelikumība” (angļu – lawlesness, grieķu – ανομία), arī latīņu vārda “iniquitas” otra nozīme ir “nelikumība”. Rīkojoties pret Dieva likumu, tas ir tikai laika jautājums, kad nāk lielāka netaisnība kā Dieva sods gan šķīstības tikumības, gan citu vērtību degradācijā, un visbeidzot –  visas vai daļas sabiedrības iznīcināšanā.

_________________________________________________________________________________

Izmantotie avoti (piezīme: norādīto avotu kopējais saturs netiek apstiprināts un iedrošināts):

Catholic Encyclopedia, https://www.newadvent.org/cathen/a.htm

Summa Theologiae, https://www.newadvent.org/summa/

Moral Advice from “Pope” Francis: “The Least Serious Sins are the Sins of the Flesh”, https://novusordowatch.org/2019/02/francis-least-serious-sins-flesh/

St. Gemma Galgani, http://www.stgemma.com/

Dzīvnieku labturības morāle

Mūsdienu vegāniskās kustības savā ziņā var uzskatīt kā Dieva rīksti tai nozīmē, kas liek aizdomāties par dažādām pārmērībām. Daudz gaļas lietošana uzturā ir kaitīga ne tikai miesai, bet arī garam. Intensīvā (industriālā) lopkopības sistēma un dzīvnieku labturības pārkāpumi ir tādos apmēros, kādos nekad agrāk, kad dzīvnieki ganījās normālās saimniecībās. Šai kontekstā par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, nodarot tiem nevajadzīgas ciešanas, būtu jāuzskata arī medības izklaides nolūkos, dažādas organizētas dzīvnieku cīņas, kā arī, piemēram, t.s. vēršu “cīņu” negantā tradīcija Spānijā, kas patiesībā nav nekādas cīņas, jo pirms tam dzīvnieks tiek mērķtiecīgi brutuāli novājināts un savainots, lai matadors beigās gūtu “uzvaru”.

Kāds ir Bibliskais gars attiecībā uz morāli attieksmē pret dzīvniekiem? Īsā kopsavilkumā izsakoties to, manuprāt, ir labi atspoguļojis kardināls Henrijs Mannings, kuram bija arī liela nozīme Vatikāna I koncila norisē. Viņš teoloģiski izskaidroja arī iespēju par Antikrista parādīšanos Sv.Pētera krēslā nākotnē, kas jau sen ir piepildījies.

It is perfectly true that obligations and duties are between moral persons, and therefore the lower animals are not susceptible of the moral obligations which we owe to one another; but we owe a seven-fold obligation to the Creator of those animals. Our obligation and moral duty is to Him who made them and if we wish to know the limit and the broad outline of our obligation, I say at once it is His nature and His perfections, and among these perfections one is, most profoundly, that of Eternal Mercy. And therefore, although a poor mule or a poor horse is not, indeed, a moral person, yet the Lord and Maker of the mule is the highest Lawgiver, and His nature is a law unto Himself. And in giving a dominion over His creatures to man, He gave it subject to the condition that it should be used in conformity to His perfections which is His own law, and therefore our law (The Zoophilist, London, 1 April, 1887). Avots: Katoļu Enciklopēdija https://www.newadvent.org/cathen/04542a.htm

Saistītais temats: Zemes iedzīvotāji

Sengrieķu filozofi pirms Kristus, Sokrāta darbība

“Nav kauns nezināt, bet gan negribēt zināt.”
“Patiesība necieš kompromisu, tā prasa no mums pilnīgu piekrišanu.” 
“Ir viena, objektīva patiesība.” 
(Sokrāts)
“Nedrīkst cilvēku vērtēt augstāk par patiesību” (Platons)
____________________________________________________________________________________________
Sokrāts (469–399 p. m. ē.),  Platons (ap 427.p.m.ē. –  ap 348. gadu p.m.ē) un Aristotelis (384. –  322. p.m.ē.) bija sengrieķu filozofi laikā pirms Kristus, kuru domāšana bija attīstīta pareizajā virzienā. Ne velti daudzas viņu filozfiskās atziņas vēlāk tika introducētās katoliskajā tradīcijā un domāšanā. Sokrātu reizēm dēvē pat par kristieti pirms Kristus. Savukārt dominikāņu ordeņa mūks, katoļu sholastiķu tradīciju filozofs un teologs, Baznīcas doktors Sv. Akvīnas Toms ietvēra Aristoteļa filozofiju savā mācībā atbilstoši kristietības patiesībām un izmantojot to arī Dieva eksistences pierādīšanai.
____________________________________________________________________________________________
Šodienas drūmo situāciju pasaulē daļēji varētu raksturot arī kā sofistiku, tāds kā neosofisms. Sofisti bija gatavi mācīt visu ko, galvenais – lai par to labi maksātu. Šīs savas darbības attaisnošanai viņi izdomāja mācību par patiesības relativitāti.
Sofistu pazīstamā frāze: “Cilvēks ir visu lietu mērs”. Citiem vārdiem, kam kā kas šķiet, tā tas arī ir! Nav objektīvas, no cilvēka neatkarīgas patiesības, bet ir subjektīva patiesība, relatīva, kas ir atkarīga no laika, no telpas, no personības, no veselības stāvokļa utt.
Sofisti bija ļoti populāri. Līdz viņiem masu izglītības nebija vispār. Tāpēc viņu darbību nevar vērtēt viennozīmīgi: viņi bija izglītoti. Tieši viņi pirmo reizi piešķīra lielu nozīmi izglītībai, padarīja to populāru, modernu un galvenais – pieejamu, nevis elitāru.
Taču Sokrāts bija pārliecināts, ka viņi māca ne to, ko vajadzētu, un tāpēc uzsāka ar viņiem nesamierināmu cīņu. Viņš iestājās par objektīvu patiesību.
Sofisti bija materiālisti un, pamatojoties materiālismā, apgalvoja: patiesības nav. Šodien ir auksti – rītā silti. Šodien es esmu slims – rītā būšu vesels. Šodien es varu iziet ārā vienā krekliņā – rītā uzvilkšu siltu jaku.
Galvenā sofistikas bīstamība, kuru Sokrāts saskatīja, ir tajā, ka – ja patiesība ir subjektīva, tad arī tikumība ir subjektīva. Bet sabiedrības dzīvei (un dvēsles pestīšanai) nav nekā bīstamāka.
Ja patiesības kritērijs, kā teica sofisti, ir prakse, izdevīgums, tad iznāk, ka: „ja man ir izdevīgi nozagt, un mani turklāt neiesēdina cietumā, tad es zagšu. Jums nepatīk zagt – nezodziet. Bet man patīk zagt – lūk, arī viss. Nav objektīvu tikumisko  nostādņu.”
Tas bija viens no iemesliem, ārējais iemesls, kas pamudināja Sokrātu uz darbību. Piemēram, viņš nesaskatīja jēgu un atteicās arī no pagānu dievu godināšanas. Taču bija arī cits, iekšējais – paša Sokrāta tiekšanās uz šo patiesību. Par to Sokrāts tika notiesāts uz nāvi.
Pie tam, šodien notiek arī mērķtiecīga sofistikas un šķelto uzskatu globalizācija, piemēram, caur sinkrētismu un integrālismu (ko Latvijā pārstāv arī Juris Rubenis). Nīčes filozofiju varētu uzskatīt par priekšteci šīm kustībām, un tās (tostarp integrālisms) ir vieni no ļaunākajiem New Age virzieniem. Integrālisms un sinkrētisms nozīmē arī lielākā vai mazākā mērā mīlestību uz meliem, grēku, liekulību (pat, ja tiem noteikta sava vieta), jo šīs fliozofijas to visu vienīgi “līdzsvaro”, sadalot pakāpēs (integrālisma gadījumā) u.tml.. Faktiski, tas nozīmē pieņemt arī sātanisma piekritējus, jo tie vienkārši ir “citā apziņas evolūcijas pakāpē”. Bet, tā kā labais un ļaunais pēc būtības New Age domāšanā neeksistē, tad iznāk, ka arī slepkavām, krāpniekiem, narkodīleriem un herētiķiem ir sava vieta integrālismā (jābūt tolerantiem), jo tas taču ir viņu pasaules uzskats – morāles kritēriji ir tādi, kādus tos katrs uzskata par pareiziem.

Reālie un iluzorie sasniegumi cilvēka dzīvē

Cilvēki piedalās dažādās sacensībās, spēlēs, loterijās, sasniedz jaunus līmeņus, iegūst godalgotas vietas. Bet kāds labums ir cilvēka dvēselei no šiem sasniegumiem? Kad cilvēks nomirs, tad viņa dvēselei būs jāsniedz atskaite par padarīto. Dievs jautās – cik daudz labu domu, jūtu un darbu tu esi veltījis citiem? Dvēsele atbildēs: „Laimēju miljonu, uzvarēju konkursā, sakrāju 10 olimpiskās medaļas, sasniedzu nākamo līmeni savā karjerā.” Priekš kam mēs dzīvojam? Un kāda jēga no taustāmiem sasniegumiem, ja savā nāves dienā cilvēkiem ir jāšķiras no tiem?

Līdz ar to cilvēks, kurš patiesi tiecas pie Dieva, ar laiku sāk saprast, ka atkarība no laicīgās pasaules ir nopietns šķērslis starp viņu un Dievu. Tāpēc viņš atsakās no bagātīgi klātiem galdiem, greznības, liela komforta, citiem materiālās pasaules labumiem, kā arī no jebkā cita, kas var traucēt viņa patiesai (gara) attīstībai. Materiālā pasaule viņam nepieciešama tikai tik daudz, lai nodrošinātu sava fiziskā ķermeņa dzīvību un veselību.

Dabā pastāv cikliskums

Dabā pastāv cikliskums. Kad beidzas viens Zemes gads, to nomaina jauns gads. Kad beidzas astronomiskā vasara, to nomaina rudens, tad – ziema (šobrīd), pavasaris, lai atkal nomainītu astronomisko vasaru. Saules aktivitāte ir cikliska, un tās uzliesmojumu kulminācija ir katru 11. gadu. Kad beidzas viens kosmiskais cikls, to nomaina jauns kosmiskais cikls. Galaktiskais cikls, kas ilga 5125 gadus, sākās 3114. gadā p.m.ē., un pieņemts uzskatīt, ka 2012.gada 21.decembris ir pēdējā šī cikla diena un nākošā galaktiskā cikla sākums. Jebkuram ciklam ir savi periodi, savi posmi. Katram periodam ir savs raksturs, sava būtība, ko no tā varētu sagaidīt. Bet taisnība ir arī tas, ka katrs periods savā izpausmē nekad nebūs vienāds ar iepriekšējā cikla attiecīgo periodu, tāpēc arī pats cikls savā izpausmē vienmēr būs savādāks, nekā iepriekšējais cikls. Jo pasaule, Visums mainās bez pārtraukuma – fiziskajā pasaulē tiek veikta virzība uz apziņas attīstību (globālā merogā gan ir notikusi apziņas degradācija). Taču jāņem vērā arī tas, ka cikliskums pastāv tikai līdz laikam, kamēr tajā neiejaucas Radītājs. Tādēļ droši nevar pateikt arī to, cik daudz bijuši galaktiskie cikli, cik veca ir Zeme, Visums.

Nepareizas domu sistēmas

Dažādas domu sistēmas, kas ir spējīgas pievilkt milzīgu cilvēku skaitu noteiktu laiku, satur kādu daļu no patiesības. Katrā sektā, katrā konfesijā, katrā filozofijā bieži vien ir kāds dievišķas mācības grauds. Bet tas nenozīmē, ka šī sistēma satur absolūtu patiesību, kas būtu derīga glābšanai. Ja cilvēki savā fanātismā un iekšējā pārliecībā neatlaidīgi seko sistēmai, kuras galvenais mērķis ir gūt labumu sev (tādas ir visas ārpus Baznīcas – 11.12.2016.), tad viņi neizbēgami novirzās no absolūtās patiesības, mūžības ceļa.

Mūžīgais un mirstīgais

Valstis, valsts simboli, valoda, nauda, pasaulīgās interešu grupas ir mirstīgas. Žēlsirdība (mīlestība), Ticība, Cerība un ar to vienotībā ir mūžīgas vērtības. Mūžīgais nav savienojams ar mirstīgo. Tiecoties pēc mirstīgā, mēs neizbēgami attālināmies no mūžīgā. Un otrādi – tiecoties pēc mūžīgā, mēs attālināmies no mirstīgā.