HAARP tehnoloģija – vai tā spēj ietekmēt klimatiskos apstākļus?

Lai kā man negribētos ticēt, ka cilvēka varā pastāv būtiska iespēja ietekmēt klimatiskos aptākļus, HAARP tehnoloģiskās sistēmas sakarā palieku ar atvērtu prātu – gluži tāpat, kā vienmēr esmu bijis visās citās lietās. Tomēr pat tādā gadījumā ir jāšaubās par šādu tehonoloģiju spēju mainīt globālos klimata apstāļus. Dabā var izjaukt līdzsvaru, piemēram, izcērtot mežus un tādējādi lokāli pastiprinot sausumu un temperatūru svārstības, tāpat arī, pieņemot, ka HAARP tehnoloģija var izraisīt spēcīgus ciklonus, tā izjauc līdzsvaru noteiktās vietās, bet tam nav nekāda sakara ar globālās sasilšanas teoriju. Piedāvāju noskatīties labu videofilmu krievu valodā 2 daļās pārdomām un ar labi pamatotiem vēsturiskiem faktiem. Turklāt filmas 2.daļā (sākot no 23:40) vairāk kā 20 minūšu garumā ir apskatīts arī temats par ķīmiskajām trasēm, kas veido tēmas kopsakaru.

Jauns absolūtais fiksētais Latvijas siltuma rekords tomēr nepārsniedz +37 grādus

Šā gada 3.augustā Latvijas teritorijā nekur netika ne atkārtots, ne pārsniegts absolūtais siltuma rekords +36,0 grādi, ko LVĢMC (tolaik – LVĢMA) fiksēja 1994.gada 13.jūlijā Jelgavā. Ja raugās uz notikumiem objektīvi, tad jāatzīmē, ka 1943.gadā Daugavpilī fiksētā gaisa temperatūra +36,4 nebūtu uzskatāma par absolūto rekordu. To pietiekoši labi kritizējis pat LVĢMC savā mājaslapā: “Jāpiemin gan, ka temperatūras rekords reģistrēts novērojumu stacijā, kas tajā laikā atradās Daugavpils pilsētā, savukārt pašlaik novērojumi tiek veikti ārpus pilsētas, Daugavpils lidostas teritorijā”. Tiesa, pilni +35 grādi 3.augustā vismaz Dobelē, Pāvilostā, Vičakos, Rucavā bija – arī iepaidīgi :). Savukārt Rucavas LVĢMC meteostacijā 3.augustā tika sasniegti +35,8 grādi, tomēr neatkārtojot Jelgavas rekordu.

4.augustā Rucavas meteostacija gan fiksējusi jaunu Latvijas absolūtā siltuma (karstuma) rekordu +36,5 grādus. Vičakos (Kurzemes ZR) ar fiksēto maksimālo gaisa temperatūru +36 grādi rekords it kā tika atkārots. Tātad +37 grādu atzīmes pārsniegšana divās šā gada siltākajās/karstākajās dienās ne LVĢMC vairāk vai mazāk objektīvās stacijās, ne arī ceļu meteostacijās tomēr netika fiksēta.

Neapšaubāmi, ka šoreiz lielākais karstums īpatnēji koncentrējās tieši Kurzemes rietumos. Tomēr LVĢMC reģistrētais Ventspils meteoroloģiskās stacijas Ventspils meteostacijas atrašanās vieta “rekords” +36,7 grādi 3.augustā un +37,8 grādi 4.augustā ir stipri apšaubāms, nav atzīstams par pamatotu un ir noraidāms, pilnībā anulējot, sekojošu iemeslu dēļ. Attiecīgā stacija atrodas vietā, kur ir lokāls mola uzsilšanas (asfalts, betonējums, urbanizēta vide) efekts, blakus ir autostāvvieta, kur uzkarst asfalts un automašinas, pie tam, A vēji no uzsilušās/sakarsušās pilsētas dzen papildus silto gaisu uz molu/staciju, šoreiz gan vairāk bija DA vējš, kas deva vislielāko efektu. AutostāvvietaVentspils stacija ar augstu ticamību neatbilst arī “World Meteorological Organization” (WMO), starptautisko standartu prasībām. Jebkuru meteostaciju var novietot arī kādā lielpilsētas sakarsušā betona “kabatā”, tomēr tādi dati neatspoguļo objektīvo realitāti. Protams, laikā, kad vispasaules globālās sasilšanas teorijas bizness sasniedz savu kulmināciju, jauns nacionālais “rekords” ir kā laša maize uz paplātes turpmākas nodokļu politikas plānošanai.

No “rekorda” aizstāvju puses varētu pastāvēt iebildumi, ka nekas no plašās pilsētas DA, A vai ZA puses īpaši nespēj pacelt gaisa temperatūru, salīdzinot ar divām Ventspils ceļu stacijām Kurzemes ielā un Zvaigžņu ielā, kas daļēji mēra asfalta piekarsēto gaisu, un šīs stacijas gan pirmdien reģistrējušas aptuveni nepilnus +37 grādus (tātad ievērojami mazāk par reģistrēto “rekordu”). Turklāt varētu būt arī iebildes, ka lielpilsētu siltuma maksimālas gaisa temperatūras efekts faktiski nepārsniedz +2 grādus, apkārt stacijai ir ūdeņi, kam būtu jāneitralizē pilsētas nelielais siltuma efekts. Neapšaubāmi, šādā kritikā varētu būt sava daļa taisnības. Tādā gadījumā vēlētos padziļinātāk norādīt uz lietas būtību, kam ir jāliek uzsvars. Liela problēma ir tajā, kas stacijai atrodas vistuvāk – aptuveni 1-50 metru rādiusā. Pievērsīsim uzmanību tai ēkai ar melno jumtu, kura atrodas uz DA no stacijas, aizsedzot ūdeni. Ja jumts ir melns, tad vējš tur pamatīgi sasilst un pēc tam dodas tieši meteostacijas virzienā. Uz jūras pusi ir manāma arī plaša ēka, kura ietver piķa melnu segumu. Izvērtējot pieejamos programmas “Google Earth” datus un citas fotogrāfijas, izriet secinājums, ka meteostacijai pārāk tuvu atrodas ēkas, īpaši tā, kura ievērojami izstiepusies uz DA no tuvplānsmeteostacijas un, kā jau minēju, karstajās dienās vējš pūta vairāk no DA puses. Visapkārt stacijai ir milzīgi asfalta plašumi, laivu piestātnēm liela daļa zemes ir nobetonēta un noasfaltēta līdz pašam ūdenim. Par iepriekšminēto varētu pastāvēt jautājums: ja jau abas ceļu meteostacijas Ventspilī nevarēja dabūt vairāk par +37 grādiem, tad kādā veidā pie ūdeņiem meteostacija varēja +37,8 grādus dabūt? Atbilde uz to būtu, ka nelielie ūdeņi no stacijas tiek aizsegti ar ēkām un betonējumu, urbanizētas vides un asfaltējuma tur ir krietni vairāk kā pie abām ceļu stacijām.

Bet tagad uz brīdi aizmirsīsim visu iepriekš analizēto un atcerēsimies to, ka Ventspils pilsētā ir ieguldīts ļoti daudz līdzekļu un resursu, lai pievilinātu tūristus. Gan Ventspils, gan Kolka vienmēr ir bijušas vienas no aukstākajām pilsētām (vasarās) Latvijā. Saskaņā ar sniegto informāciju sākot ar 2010.gada jūlijā reģistrētajiem +34,8 grādiem, Ventspils katru vasaru un pat maijā (īpaši šogad) ir izcēlusies ar visaugstāko maksimālo gaisa temperatūru Latvijā. Vai kādas lokālas klimatiskas pārmaiņas, kas neparādās nekur citur piekrastē? Līdz 2010.gada jūlijam Ventspils absolūtais maksimums bija līdz +34 grādiem (precīzi nepateikušu). Kā tikai 4 gados bija iespējams to labot par vairāk kā 3 grādiem? Nav dzirdēts par tādu precedentu pasaulē. Tādēļ neavar izslēgt variantu, ka, apzināti nepareizi saregulējot ierīces, sastādot nepareizus mērījumus, Ventspils “rekordi” vienkārši ir brīvas fantāzijas rezultāts. Vai teju Latvijas aukstāko pilsētu uz papīra mēģināts pielīdzināt subtropiem?

Bez tam, viens no absolūto rekordu atzīšanas nosacījumiem varētu būt tāds, ka tuvākajos mērījumos ir jābūt kaut kam līdzīgam. Protams, Ventspils LVĢMC stacija krietni “izleca” uz kopējā fona. Netālā Ventspils lidostas stacija fiksējusi par 2 grādiem zemāku temperatūru (+35,8 grādus), bet LVC meteostacijā Popē – tikai +35 grādus. Var pieminēt arī to, ka atsevišķi ventspilnieki sociālajos tīklos ziņojuši, ka viņu termometri pilsētā nav rādījuši vairāk par +35 grādiem, kaut gan bieži vien iedzīvotaju termometri rāda vairāk.

LVĢMC pārstāvja sabiedrisko attiecību konsultanta Rolanda Ostrovska atzinums par Ventspils “rekordiem”, manuprāt, vērtējams kā ļoti vāji argumentēts, kurš līdz ar to speciāli arī netiks analizēts. Vien akcentēšu R.Ostrovska minēto: “Lielo pilsētu meteoroloģisko staciju viena no nozīmīgām funkcijām ir tieši pilsētas iedzīvotāju informēšana un brīdināšana par bīstamām metroloģiskajām parādībām”. Analoģiski izvērtējot, tad rodas jautājums, kādēļ meteoroloģiskais radars ir izvietots pašā Rīgas pilsētā (atšķirībā no citām valstīm), kas attiecīgi ļoti neprecīzi atspoguļo nokrišņu intensitātes datus gan Rīgā, gan plašā tas apkaimē? Kādēļ pirms dažiem gadiem LVĢMC meteoradara datus padarīja par maksas pakalpojumu, un lūdza arī kaimiņvalstis bloķēt pieeju bezmaksas meteoroloģiskajai informācijai, kur atspoguļota arī Latvijas teritorija, bet tikai vēlāk pēc iedzīvotāju sūdzībām datu pieejamība atjaunojās un atkal kļuva par bezmaksas pakalpojumu?

Iemesls, kādeļ LVĢMC pamatoti kritizēja pirms 71 gada Daugavpilī fiksētos +36,4, bet ne vārda nav kristizējusi Ventspils meteostaciju, manuprāt, varētu būt visai vienkāršs – globālās sasilšanas teorija balstās uz pieņēmumu, ka tieši pēdējos gados notiekot būtiska vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās. Līdz ar to politisku motīvu rezultātā Ventspils stacijas dati vispār netiek kritizēti ne no LVĢMC, ne citām ieinteresētām pusēm.

Ja kādam patīk oficiāli dati (tas kas uz papīra rakstīts), lai jau dzīvo ilūzijās, neviens to neliedz. Bet realitāte paliek realitāte. Es labi saprotu, ka cilvēkiem patīk brīnumi un lieli skaitļi, siltuma rekordi un kārtīga vasara ir arī manās interesēs. Tomēr jāņem vērā, ka subjektīvās izjūtas mēdz būt savādākas par faktiskajiem apstākļiem. Mani personīgi interesē patiesība. Tātad, kaut arī Latvijas teritorijā tomēr ir fiksēts atzīstams jauns absolūtais rekords +36,5 grādi Rucavā, tas vispār neliecina par ne par lokālu, ne globālu sasilšanu, niecīgi (vien par 0,5 gr.) pārsniedz iepriekšējo Jelgavas rekordu. Pamatojoties uz iepriekšminēto, objektīvi izvērtējot pieejamo informāciju un materiālus, izriet secinājums, ka Ventspils apkaimē gaisa temperatūra nav bijusi augstāka par +35…+36 grādiem.

Papildināts 7.08.2014. plkst 17:36

Mūsdienās, ja sen nebijis siltums, tad vaino klimata pārmaiņas

Teksts: http://wattsupwiththat.com/2013/01/14/global-warming-it-was-warmer-in-sydney-in-1790/

Pagājušajā nedēļā Sidnejā gaisa temperatūra sasniedza +42,3 grādus, bet laikrakstos uzreiz kliedza: „Tās ir klimata pārmaiņas. Tās ir šeit. Tās ir reālas!” Pat nodokļu maksātāji, Klimata komisijas finansētāji, nespēja slēpt savu satraukumu: „Tas bija karstāk, nekā agrāk”, viņuprāt „klimata pārmaiņas” esot atbildīgas par „nepieredzētu” ekstremālu karstumu Sidnejā.

Entonijs Vatss savā blogā norāda, ka 1790./91. gada (pirms 222 gadiem) vasarā Sidnejā bijis vēl karstāks, kad gaisa temperatūra sasniegusi +42,8 grādus. Viņš arī pamato, kādēļ tik seniem mērījumiem ir augsta ticamības pakāpe. Tādējādi 8.janvāra gaisa temperatūru nemaz nevar uzskatīt par karstuma rekordu. Turklāt toreiz nekādas klimata pārmaiņas neviens nav vainojis, bet pierakstos sniegts sakarīgs paskaidrojums par faktoriem, kas izraisīja tik augstu gaisa temperatūru. Kas notiek mūsdienās? Kā kaut kur pēc ilgāka laika uznāk liels siltums vai karstums vai reģistrē salīdzinoši augstu gaisa temperatūru, tā uzreiz globālās sasilšanas teorija vaino vispārējas klimata pārmaiņas.

Derētu arī atzīmēt to, ka 1790.gads bija laiks, kad Mazais Ledus laikmets izpaudās teju tā lielākajā apledojumā, tomēr tas netraucēja sausajos tropu apgabalos būt karstām vasarām. Īstenībā, lai cik paradoksāli tas kādam neliktos, bet tieši globāla atdzišana ir tā, kas tuvāk ekvatoram var ietekmēt lielākus karstuma viļņus vasaras periodā, lai gan, protams, visās pasaules daļās kopumā ir būtiski zemāka temperatūra. Pašā zemes atdzišanas procesā (nejaukt ar lielajiem ledus laikmetiem) polārā virpuļa izplešanās rezultātā īstenībā palielinās laika apstākļu kontrasti un ekstrēmums – kļūst vētraināks, taču globāli sausāks un aukstāks laiks. Plašāks pamatojums ir atrodams grāmatā http://meteo.co.nf/GSV.htm .

2012.gadā un līdz pat šim brīdim Saule ir bijusi pārsteidzoši neaktīva, neatkarīgi no tā, ka jau beidzies iepriekšējās cikla noslēguma posms, kad Saulei vajadzēja izpausties tās kulminācijā. Daži nesavtīgi zinātnieki jau krietnu laiku pirms konkrētā Saules cikla beigām norādīja, ka tuvākā nākotnē var būtiski pazemināties Zemes vidējā gaisa temperatūra. Cilvēki apdzīvo salīdzinoši tikai 2-3% no Zemeslodes virsmas, tāpēc par globālām lietām vairums no mums neko daudz nenojauš, un nav brīnums, ka daudzas zinātnieku grupas un organizācijas, manipulējot ar datiem, kas reizēm pieejami tikai viņiem, spēj radīt jebkādu (“vienīgo pareizo”) priekšstatu.

CO2 daudzums ir atkarīgs no temperatūras, nevis temperatūras svārstības no CO2

Teksts: http://hi.baidu.com/yangdi1992/item/073498a9374feb17a9cfb73e
Konkrētajā rakstā ir parādīti arī vairāki grafiki, ka temperatūru izmaiņas galvenokārt ir atkarīgas no Saules aktivitātes. Jo aktīvāka Saule, tās Temp & Solar Activity - 400 Years[3] uzliesmojumu daudzums un intensitāte, jo lielāks vidējās temperatūras kāpums ir gaidāms. Un otrādi – jo mazāka Saules aktivitāte, jo tuvākā nākotnē ir gaidāma Zemes vidējās temperatūras pazemināšanās. Piemēram, tā sauktais Maundera minimums sakrita ar Mazā Ledus laikmeta kulmināciju 1800.gados. Grafiki arī liecina, ka nevis CO2 palielināšanās izraisa temperatūras kāpumu, bet drīzāk – temperatūras kāpums izraisa CO2 palielināšanos, piemēram, iztvaikošanas palielināšanās no okeāniem. Un, kā jau agrāk ir minēts, CO2 ir ļoti labvēlīgs augiem – jo vairāk CO2 atmosfērā, jo labāk.

Raksta beigās autors arī piebilst, ka viss globālās sasilšanas torijas bizness ir kļuvis kā reliģija (protams, falša). Zinātnieki tiek uzpirkti, tie ir pilnvaroti radīt paniku, jo tādā gadījumā, saprotams, nauda plūst uz klimata “zinātni”. Apmēram desmitā daļa no 1000 darba vietām šobrīd ir atkarīgas no globālās sasilšanas teorijas. Tā šobrīd pati par sevi ir kļuvusi par lielu industriju, un, ja visa GS teorijas industrija sabruks, būs ļoti daudz cilvēku, kas paliks bez darba.

Bet derētu arī padomāt par to, kādam mērķim mēs strādājam. GS teorijas popularizēšana savā ziņā ir nevis zaļāka dzīvesveida veicināšana, bet gan – novēršanās no tā.

Cīņa pret globālu sasilšanu nav savietojama ar dzīvnieku tiesību un zaļāka dzīvesveida īstenošanu

Atsaucoties uz grāmatā „Globāla sasilšana – labums cilvēkam un citām dzīvām radībām” izklāstīto par siltuma nozīmi cilvēces attīstībā, pakāpjot vēl vienu pakāpienu augstāk, var ievērot interesantu sakarību, ka cīņa pret iespējamu klimta sasilšanu (GS teorijas atbalstīšana) ir arī netieša vēršanās pret dzīvnieku tiesībām un zaļu dzīvesveidu.

Tā kā globālas sasilšanas procesā globālais klimats it kā izlīdzinās, tādus laikmetus sauc par klimata optimumiem. Ar tiem vislielākās izmaiņas vidējās temperatūras paaugstināšanās ziņā ir sagaidāmas polārajos reģionos, bet vismazākās – virzienā uz ekvatoru. Atkarībā no klimata optimumu intensitātes un izpausmes uz mūsu planētas ne tikai mazinās vētru skaits un intensitāte, bet arī kopumā palielinās nokrišņu daudzums, paliekot zaļākiem tuksnešu reģioniem. Pie tam, palielinoties nokrišņu daudzumam vietās, kur tas šobrīd jau ir pietiekoši liels, nav jāsatraucas par sauszemes pārpurvošanos, jo siltāka klimata ietekmē ir lielāka iztvaikošana. Savukārt globālas atdzišanas (mazo ledus laikmetu) rezultātā iestājas gluži pretēji apstākļi – kontrastaināks, aukstāks, sausāks un vētraināks klimats. Bet, ja iestājas lielais ledus laikmets, tad šļūdoņu, kas pārņem lielu daļu Zemeslodes, reģionā dominē plašs augsta spiediena apgabals, taču apdzīvojamas principā ir tikai teritorijas tuvāk ekvatoram.

Taisnība ir arī tas, ka siltāks klimats dāvā garākas labības augšanas sezonas, un ievērojami paaugstinās lauksaimniecības produktivitāte. Pie tam, dabas apstākļi pieļauj iespēju audzēt augstvērtīgākas kultūras. Par atskaites punktu ņemot Latvijas teritoriju, jo tālāk uz dienvidiem, jo lielāka iespējamība iegūt labāku augu valsts produktu, kas ir neatņemama sastāvdaļa veģetārākam dzīvesveidam. Bet, jo tuvāk aukstākam klimatam, jo nabadzīgāka veģetācija un mazākas iespējas sevi nodrošināt ar pilnvērtīgu veģetāru uzturu. Zinātnieki, izmantojot ledus serdes datus, ir arī secinājuši, ka CO2 iepriekšējos Zemes laikmetos atmosfērā ir bijis ievērojami augstākā koncentrācijā nekā mūsdienās. Nav arī pierādīts, ka klimata izmaiņas būtu korelējušas ar CO2 svārstībām. Un pats galvenais šai sakarā ir tas, ka CO2 ir pozitīva mēslojoša ietekme; atmosfēras bagātināšanās ar to tikai padara vēl spēcīgāku augu augšanu un attīstību.

Jo siltāks klimats, jo lielākas zaļa dzīvesveida īstenošanas iespējas.  Minēšu vienkāršu piemēru. Ja ziemā ārā ir silts, saulains laiks, tad iespēja, ka mēs dosimies kārtot kādas neatliekamas lietas kādā lielākā attālumā ar velosipēdu, nevis automašīnu vai sabiedrisko transportu, ir krietni lielāka, nekā tad, ja ārā būs sniegots, auksts vai citādi nepatīkams laiks. Beidzoties 2011.gada siltajai sezonai, aptuveni līdz 2012.gada 13.janvārim laika apstākļi bija tik patīkami (gaisa temperatūra ne tikai dienas laikā, bet arī naktī bieži saglabājās virs 0…+5 grādiem, pie tam, dominējot sausam laikam), ka ar baudu varēja pārvietoties ar velosipēdu vai kājām vairākus kilometrus līdz nepieciešamajam galamērķim.

Personas, kurām nerūp apkārtējās vides stāvoklis, dodoties pie dabas, bieži vien aiz sevis atstāj atkritumus un citādā veidā kaitē dabai. Savukārt tie cilvēki, kuri rūpējas par dabu, ne tikai nemēslo, bet reizēm labprātīgi aiz citiem sakopj vidi, piemēram, rīkotajās talkās. Saprotams, ka ne vienmēr visu ir iespējams sakopt, ne vienmēr visas vietas var apzināt, tādēļ daudz kas tā arī paliek atstāts, nesakopts. Dažādi atkritumi sadalās milzīgā laika periodā, piemēram, stikla pudele ap 1000 gadiem, bet alumīnija skārdene – 200 līdz 400 gados. Bet taisnība ir arī tas, ka aukstā klimatā atkritumi pārstrādājas vēl lēnāk. Piemēram, Grenlandē vairākus gadu desmitus atstātajiem atkritumiem vispār nevar novērot nekādas sadalīšanās pazīmes, pat dzīvnieku izkārnījumi tur nesadalās ilgstošajā salā.

Mūsdienu klimatiskajos apstākļos lielākā daļa iedzīvotāju teorētiski var sevi nodrošināt ar ēdienu, kura sastāvā ir pēc iespējas mazāk gaļas produkti. Piemēram, tie cilvēki, kuru dzīvesvietas atrodas tālu ziemeļu reģionos un kas nav pilnībā norobežoti no pārējās pasaules, var iegādāties tādus importa augu valsts produktus, kādus nav iespējams izaudzēt vietējā mērogā. Tiesa, sakarā ar transportēšanas izmaksām prece sadārdzinās. Bez tam, ne vienmēr šo preci ir iespējams iegādāties tās pirmatnējā kvalitātē, bieži vien saglabāšanai tiek izmantotas ķīmiskas vielas, piemēram, pesticīdi, ko izmanto gan augļu un dārzeņu novākšanas, gan uzglabāšanas procesā. Sakarā ar transportēšanu tiek pasliktināts arī vides apstāklis, piemēram, kravas automašīnu radītais troksnis, izplūdes gāzes, degvielas noplūdes risks no transporta kuģiem utt.

Ja mūsdienās klimats kļūtu aukstāks, dzīvnieku ekspluatācija kļūtu vēl neizbēgamāka. Iedzīvotājiem, kuri apmetušies izolētās kopienās aukstāka klimata reģionos, piemēram, Gobi tuksnesī, nav iespējams sevi nodrošināt vien ar augu valsts produktiem, kaut arī vasaras sezonā ir iespējams iegūt labību. Jau vairākus gadsimtus tur tiek audzētas aitas, ko izmanto gan pārtikā, gan apģērbam, gan citām sadzīves vajadzībām.

Daudzas vides “aizsardzības” organizācijas uzskata, ka, klimatam kļūstot it kā siltākam, tiek apdraudētas vairākas dzīvnieku sugas, piemēram, baltie lāči tagad iekļauti pat apdraudēto dzīvnieku sarakstā. Tomēr, ņemot vērā, klimata izlīdzinošo būtību, dzīvnieku sugas spēj pielāgoties klimatiskajiem apstākļiem dažādos veidos, piemēram, migrējot dienvidu vai ziemeļu virzienā. Ja arī atsevišķi dzīvnieki tomēr nespēj adaptēties, tā ir dabiskā atlase, kurā cilvēkam speciāli nav jāiejaucas. Nesen uzņemtajā dokumentālajā filmā „The Boy Who Cried Warming” zinātnieki apliecina, ka pēdējo 35 gadu laikā balto lāču skaits ir vismaz dubultojies – no aptuveni 5 tūkstošiem 1972.gadā līdz pat 25 tūkstošiem 2008.gadā. Baltajiem lāčiem patīk peldēties, un tiem vienmēr ir klājies labi arī uz plāna ledus, tie ir pārdzīvojuši visus siltuma laikmetus, kad Arktikā vasarā, iespējams nebija ledus, apmetoties uz salām.

Nesen novēroju kādā vegānu domubiedru grupā diskusiju ar nosaukmu „Save the Artic”, kur tiek aicināts grupas biedrus parakstīt attiecīgu petīciju par it kā izzūdošo ledu un balto lāču glābšanu. Protams, pamatots ir satraukums par naftas urbumiem Arktikas reģionā, kas bija vēl viens no petīcijas ietvariem. Tomēr planētas atdzišana tam nav risinājums; ja nenotiks urbumi, notiks aukstuma un ar to saistīto vētru postījumi, un finansiāli ieinteresētās puses var arī atrast citāda veida metodes naftas iegūšanai. Šai sakarā pie visa vainojama ir cilvēku alkatība, tāpēc petīcijai būtu jābūt tikai tādai, kas informē par piesārņojuma risku un resursu patērēšanu. Kaut arī cilvēka saimnieciskā darbība nespēj būtiski ietekmēt globālo klimatu, tā tomēr var lokāli ietekmēt klimatu, piemēram, pasākumi, kas veicina albedo efektu. Iesaistīšanās cīņā pret iespējamu globālu sasilšanu nav savietojama ar dzīvnieku ekspluatācijas mazināšanu un zaļāka dzīvesveida īstenošanu. Vienīgais praktiskais labums no aukstuma ir pārtikas saglabāšanas funkcija, bet, ja nav siltuma, nav arī ko saglabāt.

Ledus samazināšanās Arktikā ir apastājusies – agrāk kā citus gadus

Ledus koncentrācijas grafikā šā gada melnā līkne sākusi iet jau horizontāli un tas nozīmē, ka ledus koncentrācija Arktikā vairs nesamazinās. Vēršu uzmanību uz to, ka citos gados šajā laikā līkne negāja horizontāli, bet gan turpināja iet uz leju – t.i. ledus turpināja kust aptuveni līdz septembra vidum/beigām. Un,

iespējams, līkne arī nemaz  nenovilks pāris nedēļas horizontāli – gan jau sāks iet uz augšu. Un tas nozīmē, kaut arī ledus koncentrācija šogad Arktikā ir vismazākā reģistrētā (ja ticam datiem), neatkarīgi no tā ledus, iespējams, sāks pieaugt krietni agrāk kā citus gadus! Jāatzīmē, ka Grenlandes vidienē šorīt reģistrēts pat -35 grādu sals.

Kā vēl viena aktualitāte, Entonijs Vatss, viens no aktīvākajiem globālās sasilšanas teorijas skeptiķiem, meteorologs un vides aktīvists savā blogā “Watts Up With That” ir publicējis norādi uz jaunu filmu “The Boy Who Cried Warming”, kuras producents norāda, ka katra globālās sasilšanas teorijas prognoze ir pierādīta kā zinātniskā fantastika. Filma apskatāma internetā bez maksas. http://www.theboywhocriedwarming.com/

Salīdzinoši mazs ledus daudzums Arktikā ir bijis vēl salīdzinoši nesen

Saskaņā ar pieejamiem datiem jau pēc dažām dienām tiks pārsniegts iepriekšējais visu laiku rekords pēc minimālās ledus platības Arktikas jūrā. https://twitter.com/warmcover/status/237911560968867840/photo/1/large .

21.augusta satelītattēls http://rapidfire.sci.gsfc.nasa.gov/imagery/subsets/?mosaic=Arctic.2012233.terra.4km ir tikai viens no attēliem, pēc kuriem secināms, ka virs visa Arktikas reģiona tikai retos gadījumos ir pietiekoši skaidras debesis, lai varētu konstatēt ledus daudzumu Arktikas reģionā, jo principā tur visu laiku ir apmācies, turklāt, lai par to gūtu kaut minimālu priekšstatu, satelītattēli (kā tas ir arī šai gadījumā) tiek kombinēti pa periodiem. Tāpēc globālās sasilšanas teorijas “zinātnieku” zīmējumi, ka vaļējs ledus okeāns esot pamatīgi sasilis no Saules, ir aplams. Ne tikai Saules staru krišanas leņķis ir par mazu, lai okeāns sasiltu, bet arī tiešas saules (tātad apmākušās debesis) trūkums liedz sasilt. Tātad galvenais skaidrojums vaļējam okeānam ir ciklonu izraisītais spēcīgais vējš, kas ziemas periodā gan virza, gan atdala ledu. Protams, satelītattēlos starp mākoņiem var redzēt tumšumu, kas visticamāk ir ūdens, nevis ledus, tāpēc visticāmāk ledus tur šogad salīdzinoši ir maz. Bet!
Ne tikai Viduslaiku Klimata optimumā, bet arī 20. gadismta 30. gados ledus tur bija ļoti maz. Ne velti nacistiskās Vācijas militāristi bija izveidojuši vairākas bāzes Arktikā un kuģošana tur bija visai aktīva. Un tomēr tas netraucēja piedzīvot visa gadsimta visbargākās ziemas Latvijā: 1939./40., 1940./41. un 1941./42. Diemžēl nav nekādu izmantojamu datu par ledus platību 1930. gados, lai saprastu, vai toreiz ledus bija tikpat maz kā 2005., 2009. un 2010.gados,  kad Eiropā sekoja bargas ziemas, vai tomēr šobrīd ledus ir unikāli maz. Ja pēdējais no variantiem, tad tomēr ir cerība, ka ziemas atkāpsies. Ja pirmais, tad arī turpmāk Latvijā un Eiropā sagaidāmas bargas ziemas.