Vispārējie Baznīcas koncili

Kad Baznīcai rodas nepieciešamība ar īpašu svinīgumu un vienprātību izskaidrot kādas ticības patiesības un aizstāvēt tās pret maldu mācībām, vai novērst kādu ļaunprātību un celt pagrimšu godbijību Baznīcā, tā iespēju robežās sasauc koncilus. Koncili var būt vietējie (reģionālie) vai vispārējie (vispasaules jeb ekumeniskie).

Ekumeniskais koncils nozīmē bīskapu, kas pārstāv visu Baznīcu, sanākšanu noteiktā vietā, lai svinīgi deklarētu lēmumus svarīgos ticības jautājumos, kas saistīti ar morāli vai Baznīcas pārvaldi. Lai koncilu varētu uzskatīt par ekumenisku, vienmēr nepieciešams tā lēmumu apstiprinājums no Romas bīskapa (pāvesta). Dogmatiskie ekumēnisko koncilu definējumi ir nemaldīgi, un tādēļ katram kristietim ir pienākums viennozīmīgi tiem paklausīt; pretējā gadījumā tas tiek izslēgts no Baznīcas klēpja.

Neskaitot Jeruzalemes (apustuļu) koncilu, kas Bībelē minēts Apustuļu darbos, ir notikuši divdesmit ekumēniskie koncili.

1., I Nīkajas koncilā (325. gadā) tika svinīgi pasludināta Vārda (Jēzus) viena būtība ar Dievu Tēvu; tika nolādēta Ārija herēzija; formulēta Nīkajas ticības apliecība; noteikts Lieldienu datums.

2., Konstantinopoles koncils (381. gadā) pasludināja kristīgo doktrīnu par Svētā Gara dievišķumu, pretēji Maķedonija un apolināristu viltus mācībām; apstiprināja un paplašināja Nīkajas ticības apliecību

3., Efesas koncils (431. gadā) nosodīja Nestoriju un nestoriāņu herēziju un norādīja, ka Vissvētākā Jaunava Marija ir godājama kā Dieva Dzemdētāja (Theotokos); definēja, ka Kristū ir viena persona.

4., Halkēdonas koncils (451. gadā) nosodīja Eitīhija herēziju (monofizītismu), viņš tika ekskomunicēts; pāvests Sv.Gregors Lielais un bīskapi definēja Baznīcas mācību par mūsu Kunga Jēzus Kristus divām dabām (dievišķo un cilvēcisko) un vienu personu.

5., II Konstantinopoles koncils (553. gadā) apstirpināja iepriekšējo 4 koncilu autoritāti, nosodīja kustības, kuras bija labvēlīgas jau iepriekš nosodītajām herēzijām; nosodīja „Trīs nodaļas” (trīs Antiohijas skolas sacerējumus), kuras ietvēra trīs nestoriānisma piekritējus, kuri netika nosodīti Halkēdonā, proti, Nestorija skolotāja Mopsuhestijas Teodora un Kīras Teodorēta sacerējumus un vēstījumu, kuru bija sarakstījis kāds bīskaps Ibass no Edesas. Nosodīts Origena uzskatu mantojumams, tai skaitā definēta Baznīcas teoloģiski noliedzošā attieksme pret reinkarnāciju.

6., III Konstantinopoles koncils (680.-681. gadā) nodeva anatēmai monotelītus, kuri atzīst Jēzū Kristū tikai vienu gribu, t.i., Kristum piemītot viens aktivitātes jeb enerģijas princips (monoergisms) un vienota griba (monotelētisms). Deklarēja, ka Kristum piemīt divas gribas – dievišķā un cilvēciskā.

7., II Nīkajas koncils (787. gadā) tika sasaukts cīņai pret svētbilžu un attēlu iznīcināšanu (ikonoklasms).

8., IV Konstantinopoles koncilā (869. gadā) tika nosodīts un gāzts patriarhs Fotijs, dedzīgs Austrumu atkrišanas no Katoļu Baznīcas aizstāvis, izpatīkot laicīgajai varai (Fotijs noliedza pāvesta Nikolaja I un patriarha Ignācija autoritāti).

9., I Laterāna koncils (1123. gadā) notika Laterāna pilī Romā un nodarbojās galvenokārt ar Baznīcas kulta un iekšējās kārtības jautājumiem. Sasaukts, lai apstiprinātu mieru starp valsti un Baznīcu pēc Investitūras jautājuma atrinisināšanas. Ordinētajiem priesteriem aizliegtas laulības. Apsprieda jautājumu par Svētās Zemes atbrīvošanu no pagāniem.

10., II Laterāna koncils (1139.gadā) cīnījās ar dažādām herēzijām un sakramentu ļaunprātīgu izmantošanu; apspieda pēdējās antipāvesta Anaklēta II šķelšanās paliekas.

11., III Laterāna koncils (1179. gadā) reformēja garīdzniecības disciplīnu, izveidoja kanonisko kārtību Romas pāvesta vēlēšanām ar konklāva 2/3 kardinālu balsu vairākumu. Nosodīja valdensiešus un albiģiešus (katarus). Apstiprināja Venēcijas mieru (starp pāvestu Aleksandru III un Svētās Romas impērijas ķeizaru Fridrihu I Barbarosu.

12., IV Laterāna koncils (1215. gadā) nosodīja vairākas herēzijas mācībā par sakramentiem. Deklarēja, ka ārpus Banīcas neviens nevar tikt pestīts. Pirmo reizi deklarēja Euharistijas transubstanciju. Nosodīja albiģiešu un valdensiešu herēzijas, Joahima no Floras un Amalrika no Benas herēzijas. Pasludināja Baznīcas bausli, saskaņā ar kuru ikviena katoļa pienākums ir vismaz reizi gadā pieņemt Gandarīšanas (grēkusūdzes) un Vissvētāko Euharistijas sakramentu. Norīkoja krusta karu Svētās Zemes atgūšanai.

13., Lionas koncils (1245. gadā) pilnveidoja Baznīcas kanonisko likumu. Sasaukts krusta karam par Svēto Zemi, kuru vada karalis Sv.Luijs IX. Sasaukts arī sakarā ar imperatora Frederika II agresiju pret Svēto Krēslu. Frederiks II, kurš mēģināja Baznīcu padarīt par valsts departamentu, tika ekskomunicēts

14., II Lionas koncils (1274. gadā) sasaukts, lai veicinātu garīdzniecības disciplīnu, kā arī realizētu grieķu baznīcas un Romas Baznīcas vienību: grieķi atteicās no saviem maldiem un parakstīja katoļu ticības apliecinājumu, tomēr mēģinājumi atvest atpakaļ grieķu shizmatiņus vēlāk cieta neveiksmi. Sasaukts arī Svētās Zemes atbalstam.

15. Vīnes koncils (1311.-1313. gadā) cīnījās ar sava laikmeta herēzijām; nosodīja Olvi ekstrēmos uzskatus, Fraticelli, Dulcinists, Beghards un Beguines herēzijas. Apspieda Templiešu ordeņa pieaugošo varu. Deklarēja, ka katram cilvēkam ir jābūt pakļautam Romas pāvestam.  Meklēja palīdzību Svētajai Zemei.

16., Konstances koncils (1414.-1418.gadā) apspieda Rietumu Šķelšanos, izbeidza antipāvestu (t.i. personu, kuras nelikumīgi uzurpēja pāvesta amatu) radīto šķelšanos. Tika nosodīta Džona Viklifa un Jana Husa herēzija, kura mācija, ka bīskapiem neesot autoritātes un ka Svētie Raksti esot vienīgā nepieciešamība ticībai.

17., Florences koncils (1431.-1439. gadā) sasaukts, lai realizētu grieķu u.c. austrumu sektu vienību ar Romas Baznīcu: grieķu hierarhi un krievu metropolīts Izidors atzina katoļu Baznīcu par vienīgo patieso Kristus Baznīcu. No jauna apstiprināta deklarācija “ārpus Baznīcas nav pestīšanas”.

18., V Laterāna koncils (1512.-1517. gadā) noraidīja viltus mācības, kuras apstrīdēja cilvēka dvēseles nemirstību. Formulēja pāvesta attiecības ar vispārējiem konciliem. Plānoja krusta karu pret turkiem, tomēr tas nenotika sakarā ar Lutera reliģiskajiem nemieriem Vācijā.

19., Tridentas koncils (1545.-1564. gadā) sasaukts, lai cīnītos pret tā saukto reformatoru herēzijām 16.gadsimtā, nosodīja protestantu Lutera, Kalvina un viņu sekotāju protestantu herēzijas. Pasludināja Bībeli un Tradīciju kā ticības principus. Izdeva kanonus par Sakramentiem un dekrētus par šķīstītavu, indulgencēm, attaisnošanu, svēto piesaukšanu un godināšanu, attēlu un relikviju godināšanu. Publicēja dekrētu par aizliegto grāmatu sarakstu.

20., Vatikāna I koncils (1869.-1870. gadā) sniedza precīzu definīciju senajai Baznīcas mācībai par apustuļa Pētera pēcteču virsvaru redzamajā Baznīcā. Izsludināja kanonus, kas saistīti ar ticību un Baznīcas Konstitūciju. Svinīgi definēja pāvesta neamaldīgumu (no krēsla).

________________________________________________________________________________________

(!), Vatikāna II koncils (1962.-1965.gadā) – konspiratīvs, nekatolisks un herētisks koncils, kas faktiski ratificēja antipāvesta Jāņa XXIII (1958-1963) aizsākoto jaunās pasaules kārtības baznīcas Novus Ordo jeb Vatikāna II sektas introducēšanu Romas Katoļu draudzēs. Tādējādi strauji notika lielā atkrišana (apostāze) no gadsimtiem pastāvošās katoļticības, katoļu baznīcas tika okupētas ar jaunu, pakāpeniski un apzināti morāli degradējošu sistēmu. Koncils māca, ka Kristus Baznīca nav identificējama ar Romas Katoļu Baznīcu, bet vienīgi substitē tajā jeb ietver to. Deklarēja, ka arī nekatoļu reliģijas esot glābšanas līdzekļi, noliedzot dogmu “ārpus Baznīcas nav petīšanas”. Ieviesa jaunu mācību par reliģisko ekumēnismu, morālo relatīvismu un indiferentismu.  Pasludināja, ka baznīcas augstākā autoritāte esot bīskapu kolēģija kopā ar pāvestu, nevis pāvests viens.

Piebilde: daudzi Novus Ordo pārstāvji liekulīgi aizstāv Vatikāna II koncilu un visu jauno reliģiju – tie  maldina sabiedrību, ka nekas pēc būtības (substanciāli) neesot mainījies. Lai gan domājošs, uz sirdsapziņu balstīts un ar atvērtu prātu esošs cilvēks var pamanīt, ka kaut kas nav kārtībā un izjust diskomofortu, piederot jaunajai reliģijai. Visi prezentētie fakti gan plašsaziņas līdzekļos, gan alternatīvos informācijas avotos izskaidro šo beigu laiku negantības un postu.

Komentāri ir izslēgtiVispārējie Baznīcas koncili
%d bloggers like this: