Tradicionālistu aktivitātes un Dieva Žēlsirdības kults

Ekrānuzņēmums no 17.septembra intervijas

Visās antiglobālistu veidotajās intervijās kopš eksperimentālo injekciju propagandas sākuma  Vatikāna II baznīcas jeb Novus Ordo konservatīvā spārna pārstāvis Jānis Pujats ir paudis savu nostāju pret tāda veida potēm. Tas ir gan saskaņā ar 9.janvāra rakstu vietnē Facebook, ar kuru ir dalījušies vairāk kā 1200 cilvēki un saskaņā ar kuru Pujats ir parakstījis  deklarāciju pret “vakcīnām”, kuru sastāvs ir saistīs ar abortēto bērnu šūnām, gan saskaņā ar partijas “Brīvai un stiprai Latvijai” valdes priekšsēdētāja Artūra Berņa 8.aprīļa video, kur Pujats atzīst, ka principā ir pret visām vakcinācijām un kas vēlāk tika daļēji cenzēts, gan arī saskaņā ar 17.septembra Edgara Zvejas un Aivara Smana publicēto video, kur Pujats piekrīt, ka tādas potes brīvprātīgu pieņemšanu varētu pielīdzināt zvēra zīmei. Vēl no Latvijas Vatikāna II baznīcas skaidri savu nostāju pret Covid-19 injekcijām interneta vidē pauž vienīgi tradicionālists, bijušais mācītājs Aleksandrs Stepanovs savā blogā civitas.lv. Viņš, starp citu, Novus Ordo bīskapu spiediena rezultātā atkāpās no amata pēc tam, kad  kritizēja “pāvestu” Francisku.

Pretēji tam, “arhibīskaps” Stankevičs  uzskata, ka tie, kas atsakās no eksperimentālajām potēm, “tur trūkst veselā saprāta” . Tātad pēc viņa bojātā redzesloka iznāk, ka tobrīd vairāk kā 60% iedzīvotāju, kuriem bija pamatotas bažas par šo injekciju drošumu, nesaņemot atbildes uz sakrīgiem jautājumiem un izdarot brīvu izvēli tās nepieņemt, neesot īsti normāli. Visa tā rezultātā ir notikusi liela šķelšanās arī Vatikāna II baznīcas iekšienē, bet konservatīvi noskaņotajos ir radusies vēlme izslēgt no sava vidus tādus modernistus kā Stankevičs u.c. Piemēram, Facebook lapas ziņu un plašsaziņas līdzekļu tīmekļa vietnē “Tautas kalpi” 17.septembrī tika publicēta vēstule (pārkopēts fails: 1.lpp., 2.lpp.), kur “pāvestam” Franciskam tiek lūgts atbrīvot no amata “arhibīskapu” Stankeviču. No vienas puses, rakstīt vēstuli Bergoljo, kurš ir antipāvests, modernists, globālistu aģents un vada viltus baznīcu, par “arhibīskapa” atbrīvošanu no amata, nav īpašas nozīmes. Jāpiebilst arī, ka minētā vēstule konservatīvi noskaņoto aprindās neguva lielu atsaucību. No otras puses, pozitīvais ir tai ziņā, ka notiek vismaz kaut kāda kustība, sabiedrības uzmanības pievēršana un neuzticības izrādīšana tādām personām, kurām būtu jāatbrīvo katoļu celtnes.

Bet tagad atgriezīsimies pie augstākminētās 17.septembra intervijas ar Jāni Pujātu. Ņemot vērā, ka iepriekš jau īsumā esmu izteicis savas domas par Pujatu un viņa patieso statusu, šoreiz pievērsim uzmanību attēlam, kas novietots uz plaukta Pujata aizmugurē. Tas ir tā saucamais Dieva Žēlsirdības kulta attēls. Tā kā uzmanības veltīšana šim kultam Novus Ordo reliģijā ir ļoti liela, tad arī galvenās pārdomas rakstā koncertējas tieši uz to. Tas tāpēc, ka viss ir saistīs; ja Pujats neatbilst kardināla statusam atbilstoši kanoniskajām tiesībām, tad arī maldi atrodas viņa vispārējā skatījumā uz pasauli, pazaudējot arī katoļa būtību.

Faustina Kovalska

Dieva Žēlsirdības vēstījums balstās uz šķietamām poļu klostermāsas Faustinas Kovalsakas (1905-1938) vīzijām. Viņa dzīvoja 20.gs. pirmajā pusē, galvenokārt Polijā. Faustinas vēlme kļūt par mūķeni tika īstenota 1925.gadā, kad viņa iestājās Žērlsirdīgās Jaunavas Marijas kongregācijā.  Drīzi Faustina sāka piedzīvot šķietamas vīzijas, no kurām vienā tika dota pamācība izveidot Jēzus Kristus tēlu. Vīziju ietvaros tika nodiktētas arī specifiskas lūgšanas, bet piedzīvojumus viņa aprakstīja savā dienasgrāmatā. Attēls tagad daudzviet ir atrodams gan grāmatnīcās, gan arī reliģisko lietu veikalos.

Kad šis kults nonāca pāvesta Pija XII administrācijas uzmanības lokā, primārās bažas bija nevis uz tā lūgšanām, bet gan – māsas Faustinas parādībām un to saturu.  Rezultātā Faustinas raksti tika ievietoti aizliegto grāmatu sarakstā, bet tas vairs neeksistē, jo antipāvests Pāvils VI 1966.gadā to noslēpumaini atcēla.

Nākamā “pāvesta” Jāņa XXIII laikā tieši šis kults tika aizliegts veselas divas reizes. Vispārējā Romas Izmeklēsanas sakrālā kongregācija (Sacra congregatio Romanae et universalis Inquisitionis seu Sancti Offici), kuras kompetencē tolaik bija ticības mācības lietu izmeklēšana, gan 1958.gada 19.novembra, gan 1959.gada 6.marta dekrētos nolēma, ka māsas Faustinas Kovalskas iespējamās vīzijas, kas prezentē Dieva Žēlsirdības Kultu, kā to piedāvā māsa Faustina, ir jāaizliedz.

Izmeklēšanas kongregācijas 19.novembra deklarācijā tika izvirzīti 3 punkti par šo jautājumu:

  1. nav pierādījumu par šo atklāsmju pārdabisko izcelsmi;
  2. nekādus Dieva Žēlsirdības svētkus nedrīkst ieviest;
  3. aizliegts izplatīt gan rakstus, kas proponē šo kultu tādā veidā, kā to saņēmusi Faustina, gan arī attēlus, kas saistīti ar to

Savukātrt 6.marta deklarācija arī noteica, ka tas paliek bīskapu ziņā plānot, kā tiks noņemti attēli, kas izstādīti publiskai pagodināšanai. Tas ir tiesa, ka Izmeklēšanas kongregācija tolaik bija bēdīgi slavenā modernista antipāvesta Jāņa XXIII pārraudzībā, bet, lai paturētu lietas perspektīvā, viņš tika ievēlēts tikai 129 dienas pirms pēdējās deklarācijas, t.i., 1958.gada 28.oktobrī. Visas Izmeklēšanas kongregācijas amatpersonas bija ar labu pieredzi un tobrīd pareizticīgas, turklāt tās bija iecēlis pāvests Pijs XII. Sekretārs bija kardināls Džuzepe Pizardo, pro-sekretārs – kardināls Alfredo Ottaviani, bet notārs  – Mgr. Hjū O’Flahertijs. Viņi tur strādāja pirms modernistu Vatikāna II koncila.

Apšaubāmos avotos, kuri ir saistīti ar Faustinas kulta izplatīšanu, pastāv uzskats, ka Pāvests Pijs XII kaut kādā ziņā personīgi ir atbalstījis Faustinas Dieva Žēlsirdības kultu, 1956.gadā Romā esot devis svētību kulta attēlam un kardināls Ottaviani neesot spējis viņu pierunāt parakstīt vēstuli, kas noraida kultu. Pat ja tas atbilst patiesībai, oficiāls apstiprinājums  (ex cathedra) kultam nekad nav dots. Turklāt Baznīca nekad nav uzlikusi par pienākumu ticēt privātām atklāsmēm, pat ja tās ir oficiāli apstiprinātas, kā ticības apliecinājumam.

Galvenā kļūda Dieva Žēlsirdības kultā ir tā, ka tas vēstī beznosacījuma žēlsirdību. Tas sola daudzas žēlastības dāvanas, nepieminot ne grēku nožēlošanu, ne gandarījumu, neminot nevienu nosacījumu žēlastībai. Pats kulta attēls jau simbolizē kļūdu – no Jēzus punktā virs viņa vidukļa nāk ārā vienkārši stari, kas vēstī beznosacījuma žēlsirdību bez jebkādas cenas un nosacījumiem. Bet tas nav Kristus vēstījums. Tas ir kā jauns sevis glābšanas bez piepūles kulta veids.

Pr. Mihaels Sopočko
Attēla oriģinals

Kad 1933.gadā Faustina tika pārcelta uz klosteri Viļņā, viņa tur satika priesteri un viņas garīgo vadītāju Mihaelu Sopočko. Viņš dedzīgi esot atbalstījis viņas vīzijas un palīdzēja atrast mākslinieku, kurš uzgleznoja Jēzus attēlu, lai gan Faustina neesot bijusi apmierināta ar rezultātu. Oriģinālais gleznojums ir retāk izplatīts, un ir dažas strīdus situācijas ap to. Sopočko esot asi iebildis pret jebkuriem zīmējumiem, izņemot oriģinālo. Attēlā redzams ir Jēzus ar kreiso roku pie sirds, bet labo – paceltu pret skatītāju. No sirds rajona izstaro balti (nozīmē žēlastību) un sarkani (simbolizē izpirkšanas asinis) stari. Viena problēma ir tāda, ka Jēzus Svētā Sirds pati nav redzama. Cita problēma – daudzās no šīm bildēm, tostarp oriģinālajā, Jēzus rokās un kājās nav redzamas rētas vai arī tās ir ļoti blāvas, gandrīz neredzamas. No Svētajiem Rakstiem ir zināms, ka Kungs pēc savas augšāmcelšanas paturēja šīs rētas. Attēlā, kas parasti tiek izplatīs, rētas ir vāji redzamas, bet tas nav oriģinālais attēls; tas ir mākslinieka Jevgeņija Kazimirska atveidojums, kurš kļuva populārs, bet to asi noraidīja Sopočko.

Turklāt Dieva Žēlsirdības kults ir centrēts ap žēlsirdību laikā, kad cilvēce virzījās arvien tuvāk, lai piepildītu Dievišķā taisnīguma kausu. Tolaik un, protams, arī šodien, problēma bija tā, ka cilvēki nebaidījās no Dieva un turpināja Viņu sāpināt. Tas, ko viņiem vispirms vajadzēja dzirdēt, ir par Viņa taisnīgumu. Bet Dieva Žēlsirdības kults bija ideāls viltus vēstījums, lai noticētu, ka cilvēks var saņemt Dieva žēlsirdību pat tad, ja tas paliek savos grēkos – pamācot viņus pat “pielūgt” Viņa žēlsirdību. Faustinas dienasgrāmatas 374.lapā pat tiek apgalvots, ka tās dvēseles, kuras nepielūgs Viņa žēlsirdību, būšot pazudinātas uz mūžiem. Tāpēc arī māsas Faustinas raksti, kas 2007.gadā publicēti angļu valodā, ir iemesls bažām. Turpmāk  daži piemēri un analīze

Faustina apgalvo, ka 1936.gada 2.oktobrī viņai parādījās Kungs Jēzus un teica: “Tagad es zinu, ka tu Mani mīli nevis par piešķirtajām žēlastībām vai dāvanām, bet gan tāpēc, ka Mana griba tev ir tuvāka par dzīvību. Tāpēc es savienojos ar tevi tik cieši, kā ar nevienu citu radību” (288.lpp).  191. lappusē “Jēzus” viņai saka: “Tevis dēļ es aizturēšu roku, kas soda; tevis dēļ es svētīšu Zemi.” Līdzīgi arī citā lapaspusē, tad viņš teica: “Es redzu tavu mīlestību tik tīru, tīrāku par eņģeļiem, un vēl jo vairāk tāpēc, ka tu turpini cīnīties. Tevis dēļ es svētīju pasauli” (400 lpp.).

Pirmkārt, izņemot Vissvētāko Jaunavu Mariju, mēs neesam brīvi no iedzimtā grēka un līdz ar to neesam spējīgi uz mīlestību, kas ir tīrāka par eņģeļiem. Kā var ticēt apgalvojumam, ka Kungs būtu savienojies ar Faustinu ciešāk par Vissvētāko Jaunavu Mariju? Jaunava Marija bija Bezvainīgā Ieņemšana, bet viņa bija arī Dieva radība bez iedzimtā grēka no paša sākuma.

Nacistu karavīri iebruka Polijā pēc tam, kad Faustina paziņoja par pasaules svētīšanu – augstāk viņi dodas uz Varšavu

Kas attiecas uz pasaules svētīšanu, tas principā būt labi. Ja pasaulē būtu kaut viens īsts svētais, tad Tas Kungs dotu mums svētības par vienu īstu svēto. Tas šai gadījumā nebūtu apspriežams jautājums. Tomēr jāņem vērā, ka Faustinas “atklāsme” bija 1937.gadā, kad pasaule bija uz 2.pasaules kara sliekšņa, par ko Dievmāte jau bija brīdinājusi māsu Lūciju Fatimā.  Bija tuvu laiks, kad no Debesīm nāca šī nelaime kā sods, tomēr “Kungs” saka Faustinai, ka viņas dēļ Viņš svētīs pasauli. Tā kā arī viņas dzimtā Polija nebija neskarta no vācu iebrukuma, nešķiet ticami, ka Viņš patiesi svētīja pasauli.

“Jēzus” 1937. gada 23. maijā it kā uzrunāja Faustinu ar šādiem vārdiem: “Manas sirds mīļotā pērle”. Ir grūti iedomāties, ka Kristus kā Visuma radītājs un visa valdnieks varētu Faustinu uzrunāt tādā saharīnu valodā. Var salīdzināt, kā, piemēram, Dievmāte uzrunā māsu Lūciju vai Sv.Bernadeti.

Dieva Žēlsirdības kults Vatikāna II baznīcā ir īpaši populārs, lielā mērā patiecoties atkritējam bīskapam Karolam Vojtilam, vispirms kā Krakovas “arhibīskapam”, bet vēlāk – kā antipāvestam Jānim Pāvilam II. Šis kults ir cieši saistīts ar Vojtilu. Galvenokārt tieši viņa dēļ 1959.gada dekrēts par aizliegumu praktizēt Dieva Žēlsirdības kultu 1978.gadā tika atcelts, 6 mēnešus vēlāk viņš kļuva par “pāvestu” Jāni-Pāvilu II. Sava ilgā “pontifikāta” laikā viņš uzrakstīja garu “encikliku”, kas fokusējas tieši uz dievišķās žēlsirdības kultu un noteica svētku dienu šī kulta godināšanai. 2000.gada 30.aprīlī Faustinas “kanonizācijas” laikā Vojtila paziņoja, ka otrā svētdiena pēc Lieldienām turpmāk tiks saukta par Dieva Žēlsirdības svētdienu. 2011.gada 1.maijā “Dieva Žēlsirdības svētdienā” antipāvests Benedikts XVI “beatificēja” Jāni-Pāvilu II, savukārt 2014.gada 27.aprīlī (arī “Dieva Žēlsirdības svētdienā”) antipāvests Franciks minēto personu “kanonizēja”. Dieva Žēlsirdības kults ir jaunās Vatikāna II baznīcas kults, it kā  “Debesu” apstiprinājums Jāņa Pāvila II godināšanai un viņa mācībai (un līdz ar to Vatikāna II baznīcas modernistu reliģijas apstiprinājums). Faustinai tiek teikts, ka “Dieva dzirksts, kas sagatavos pasauli Viņa Otrajai atnākšanai nāks no Polijas” (612 lpp.). Ir interpretējumi, kas tas nozīmē, ka Dieva izredzētā persona esot Jānis Pāvils II, kurš nāca no Polijas!

Majestātisks Jēzus ar Svētās Sirds attēlu un dievišķuma oreolu dod īstu svētību

Arī daudzi tradicionālie katoļi ir ietekmēti pieņemt šo pielūgsmi. Kults dažreiz tiek jaukts ar vienu no cēlākajiem Svētās Jēzus Sirds kultiem, kas balstās galvenokārt uz mūsu Kunga atklāsmēm Sv. Margaritai Marijai Alakokai 17.gadsimtā. Iespējams, tas ir vēl viens no iemesliem, kādēļ tumšie spēki vēlējās ieviest Dieva Žēlsirdības kultu, lai aizstātu autentisko Jēzus Sirds kultu. Iespējams, simboliski visprecīzākais un bagātākais Viņa attēlojums bez krucifiksa ir Svētās Sirds attēls, jo tas apkopo visu Pestīšanas teoloģiju. Viņi caurdūra Viņa rokas, Viņa kājas un Viņa Svēto Sirdi; ērkšķu vainags apņem Sirdi, kas deg mīlestībā pret cilvēku. Tā bija cena, ko Viņš maksāja, upuris, ko Viņš nesa cilvēces atpestīšanai. Viņš piedāvāja sevi savas degošās mīlestības dēļ uz mums, neskatoties uz to, ka cilvēki ir  nepateicīgi radījumi, kas sacēlās pret mūsu Radītāju. Kaut arī Viņš bija pilnīgi nevainīgs, Viņš tika pienaglots pie krusta. Līdz ar to Svētā Sirds to visu iekapsulē. Šai sakarā Izmeklēšanas kongregācija 1937.dekrētā aizrāda par jaunām pielūgsmes un kultu formām, bieži vien smieklīgām, parasti bezjēdzīgiem un negodīgiem atdarinājumiem no tādiem, kas jau leģitīmi ir nodibināti. Pamatojoties uz to, Izmeklēšanas kongregācija pāvestu Pija XI un Pija XII laikā aizliedza dažādus jaunus kultus, piemēram, Mūsu Kunga Svētās Galvas kultu, Mūsu Kunga Vissvētāko brūču rožukroni u.c.

Strādniekam līdzīgs Jēzus bez atbilstoša oreola vai sirds padara žestu vairāk kā “sveiks”, nevis svētību

Vēl viens no svarīgākajiem aspektiem šai sakarā ir tas, ka jāuzdod jautājums, vai Dievs vēlētos atklāt jaunu nodošanos uz Rožukroņa zīlītēm īsi pēc tam, kad Viņa Māte ieradās Fatimā, lai paveiktu brīnumu un cita starpā atgādinātu par nepieciešamību skaitīt Rožukroni. Tāpēc visticamāk tas ir velna imitēts Rožukroņa aizstājējs, kas joprojām tiek plaši izmantots.  Dieva Žēlsirdības kronītis, mūsuprāt, ir gudrs viltojums, kas, būdams tradicionāls tik daudzos veidos, kalpo velna mērķim panākt, lai šis pret-kults tiktu introducēts konservatīvi domājošo aprindās, kur velns cer to izmantot kā Rožukroņa aizstājēju.

Cik man zināms, tad konkrēti Dieva žēlsirdības lūgšanu saturā, jo īpaši, kronīša lūgšanā, pēc būtības nav nekas nepareizs. Tomēr ir kaut kas nepareizs, kas ieskauj šīs lūgšanas. Jāatzīst, ka ir cilvēki, kuri ir saņēmuši žēlastības, praktizējot Dieva Žēlsirdības pielūgsmi. Arī vairākus gadus atpakaļ pēc rekomendācijas es izlasīju Vatikāna II baznīcas izdotu nelielu grāmatiņu latviešu valodā par Dieva Žēlsirdības kultu un Faustinas Kovalskas dzīvi, kurā ir aprakstītas arī vairākas liecības par saņemtajām žēlastībām un piedzīvotiem brīnumiem. Tomēr tas nav rādītājs, ka kults pats par sevi noteikti ir no Debesīm. Jāņem vērā, ka Dievs agrāk vai vēlāk vienmēr atbild uz lūgšanām, ja cilvēks to dara labā ticībā. Bet vēl ir tas, ka ne obligāti visi brīnumi vai šķietamās žēlastības nāk no Dieva, jo, kā zināms no Svētajiem Rakstiem, tad arī sātans ir spējīgs darīt viltus brīnumus, lai pēc iespējas daudzus ievilinātu doktrināros slazdos.

Patiesībā augstākminētais simboliski parāda, cik bīstams ir šis kults, kas tika aizliegts pat Novos Ordo reliģijas aizsācēja modernista Jāņa XXIII laikā. Konservatīvi  noskaņotie mēģina kaut ko būvēt šīs brūkošās un izpuvušās reliģijas iekšienē, iesaistot Jāni Pujatu. Bet, kā jau minēts, Pujats kā liturģiskās komisijas sekretārs palīdzēja vadīt Vatikāna II koncila graujošo reformu ieviešanu Latvijā, neatbilst kardināla statusam un teoloģiski arī jau sen vairs nevar vadīt dievkalpojumus. Turklāt Pujats īsti neatbilst tradicionālista definīcijai šaurākā nozīmē, jo kopš Vatikāna II koncila faktiski ir vadījis vienīgi jauno Novus Ordo mises formu un salīdzinoši nesenā intervijā ar bijušo mācītāju Aleksandru Stepanovu atzina, ka Latīņu rita forma neko nedošot un ka Novus Ordo rita forma esot laba. Viena lieta ir cilvēciski kļūdīties labā ticībā, bet otra lieta – tiek prezumēts, ka cilvēkam ar vairāku gadu teoloģisko izglītību un pieredzi vajadzēja un bija jāparedz savas rīcību un tās turpmākās sekas. Dievs pieļauj herēziju sijāšanos, lai pārbaudītu cilvēkus.

Viena lieta ir, kad jautājums vēl nebija izpētīts par Dieva Žēlsirdības kultu, otra – kad tas jau bija izlemts un vērtējums publikai pieejams, bet gadiem ejot uz priekšu – ar jauniem izpētes materiāliem. Nekas no augstākminētā nav noniecinošs uzbrukums Dieva žēlsirdībai, kas ir nepiedodams grēks pret Svēto Garu. Tas nav arī noraidījums nevienai publiskai atklāsmei. Tas ir viens no spilgtākajiem piemēriem, ka, vienīgi sekojot apustuliskajai Tradīcijai un maģistērijam, ko Kristus garantēja uz Sv.Pētera klints un viņa pēctečiem, ir iespējams nenovirzīties no Patiesības ceļa. Šajos laikos tas prasa milzu upurus, ciešanas, apkārtējo izsmieklu un noraidījumu, bet katram ir jābūt gatavam būt vismaz moceklim garā.

____________________________________________________________________________

Izmantotie avoti (piezīme: norādīto avotu kopējais saturs netiek apstiprināts un neatbilst Baznīcas mācībai):

Church Reasons to Condemn the Divine Mercy Devotion, https://www.traditioninaction.org/HotTopics/f072_DivMercy.htm

Why did the Holy Office condemn the Divine Mercy Devotion in 1959?, https://novusordowatch.org/2013/10/divine-mercy-condemned/e-mercy-condemned/

Faustina Kowalska, https://en.wikipedia.org/wiki/Faustina_Kowalska

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: